Reiz dzīvojuši kaimiņos divi kungi, varen bargi un netaisni. Uz vienu reiz abi nomiruši un visi ticējuši, ka to dvēseles nonāks ellē.

Vienu nakti muižas stārasts gājis uz otru muižu ziņu nest. Bijis tā ap pusnakti. Stārasts gan nebijis no bailīgiem, bet līdz ko nācis pie karātavu egles, bikses sākušas trīcēt. Te pusceļā šo

panākot kāds melns braucējs un aicinot kāpt ratos, ceļš esot uz vienu pusi. Labi. Braucot abi klusēdami. Melnais gan gribot runāt, bet stārastam neveicoties. Te uzreizi stārasts pamanot, ka melnajam esot zirga kājas. Šis nabags no bailēm nezinot, kur skriet. Beidzot taču nonākot muižā. Zirgi bijuši lieli skrējēji, bet velns tos vēl nāvīgi pīckājis. Stārasts izkāpjot un gribot pateikties, bet velns sūtot, lai ejot pateikties zirgiem, jo tie viņu esot vilkuši. Stārasts pieejot un ar šausmām ieraudzījis, ka tie neesot vis zirgi, bet abi muižu īpašnieki, kas priekš neilga laika reizē nomiruši.