Reiz dzīvojusi skopa lielmāte. Jā kāds nabadziņš viņai ko 1ūdzies, tā atbildējusi: "Man nekā nav ko dot. Ja tik izsalkuši esat, ejiet pie netīrumu baļļas un rijiet!"

Lielmātes saimniece turpretī bijusi pārlieku devīga: vienmēr atmetusi, ko nu cilvēks varējusi.

Bet te lielmāte vienudienu liekas uz gultas un nomirst. Trešā dienā pēc bērēm - kur nākuši, kur ne - ķēķī gadījusies liela kuņa un tūlīt pie samazgu baļļas ēst. Un tā katru dienu. Saimniecei jau sāk mesties bail un tā iet kungam stāstīt.

Otrā dienā pats lielskungs nācis uz ķēķi un paņēmis plinti vis līdz - ko tāda maita te vazājas. Bet tiklīdz šis grib šaut, tā kuce sāk runāt: viņa esot lielmāte, lai nešaujot. Šai viņā pasaulē neesot neviena galda no kā ēst. Saimniecei gan esot jau trīs pilni ceturtā. Šī, dzīva būdama, citus esot sūtījusi pie netīrumu baļļas, bet nu pašai esot jāēd samazgas.

Tūlīt kungs esot licis visas lielmātes mantas izdalīt nabagiem un lūgt par lielmāti. No tās dienas vairs kuce nav nākusi.