Vīnu reiz pi kalēja ībraucja divpadsmit stundēs naktī vīns kungs un prosa apkaustīt trejus zyrgus. Kalējam nakts laikā nasagribēja īt uz smēdi; bet kad kungs apsūlēja labi samoksuot, aizguoja. Sakyuŗa kalējs guni, izkola pokovus un stuojuos pi kaustīšonas. Apkaustīja kalējs vīnu zyrgu, apkaustīja ūtru un arī trešam treis kuojas. Suoka kalējs kaustīt trešuo zyrga caturtū kuoja un redz, ka cartūrtuo kuoja ir cylvāka plyka kuoja. Kalējs nūsabeida, bet kungs soka: "Nasabeist, nasabeist, kausti! Ilyukšūs man ir aizjyugts pasakuorušais pops, ūtrs zyrgs beja nu dzeršonas nūsleikušais cylvāks un šis ir brandvīnā sadegušuo sivīte!'

Kalējs apkaustīja vysus zyrgus, kungs samoksuoja un pazuda. Tūlaik kalējs izzynuoja, ka itys kungs beja valns, kurs pusnaktīs braukoj ar na sovā nuovē myrušū cylvāku dvēselem.