Reiz ļoti nabaga vīrs, nevarēdams lielā trūcībā nekādi vairs griezties, nodomājis labāk dzīvībai galu darīt. Aizgājis mežā - sacēlies ļoti bargs laiks - meklējis pie liela ozola patvērumu. Bet tiklīdz pie ozola piegājis, ieraudzījis turpat vienu nabagu stāvam. Tas izskatījies ļoti līksms. Nabaga vīrs vaicājis brīnīdamies: "Kā vari tik līksms būt? Tu taču izskaties tikpat nabags kā es?"

"Lai izskatos kāds izskatīdamies, bet man nekā netrūkst un tālab esmu līksms vienmēr. Bet saki, kādēļ tu atkal tik nobēdājies esi?"

"Kā nebūšu nobēdājies? Man itin nekā nava."

"Labi, labi - ja tas tā, tad staigāsim kopā. Tu varēsi jau šodien nākt pie manis strādāt, es tev labi aizmaksāšu. Mani no šā brīža sauksi par Ir, tevi es saukšu par Nav."

Galadarītājs atteicis: "Lai tad paliek tā, iešu tev līdz."

Gājuši pa mežu tālāk un tālāk. Nonākuši vienā klajumā. Tas piederējis Iram. Klajuma vidū bijušas uzceltas spožas, baltas mājas. (Šis Ir bijis Dievs.)

Tad Ir licis Navam uz kūti iet, paņemt baltu ķēvi: un no meža kokus vest mājā, bet tikai veselus kokus, nerantētus. Noteicis arī, lai ķēvelei pa ausu starpu nesitot.

Kūtī iegājis, atradis balto ķēveli gan, bet šī briesmīgi grauzusi ķizu; ko tur, tā ka visa kūts plaukšķējusi. Paskatījies silē, ieraudzījis tur sarkanu akmeni. Nu iejūdzis ķēveli, braucis mežā un vedis visvisādus kokus līdz pat vakaram: gan ozolus; liepas, gan lagzdas, ošus, gan bumbieres, ābeles. Bet ap vakaru, beidzamo reizi braukdams, bija uzkrāvis ķēvelei vezumu par lielu, nevarējusi pavilkt, un viņš ķizā tai iesitis pa ausu starpu. Kā iesitis, tā ķēvele iesaukusies: "Nesit, nesit, esmu tava māsa un tie, ko tu ved, ir miroņi."

Nu Nav atminējies, ka viņam māsa jau priekš desmit gadiem mirusi; bet tā bijusi ļoti skopa, nedevusi nevienam ne maizes kumosiņa;. Nu vaicājis māsai : "Kadēļ tu kūtī to akmeni grauzi?"

"Tādēļ, ka mans galdiņš ir tukšs, nava ko ēst. Galdiņš man tukšs tādēļ, ka dzīvodama biju ļoti skopa. Kad tu, brālīt noej atpakaļ pasaulē, tad nedzīvo jel tā, kā es esmu dzīvojusi, lai tev te nenotiek tāpat, kā man. Tie koki, ko tu te ved ir šie. Ozoli ir tie vīrieši, kas nule miruši, bērzi tie vīrieši, kas senāk kā kungu vergi miruši; ābeles ir sievas, liepas ir meitas. Bet nu ved man kūtī atpakaļ, gribas ēst, grauzīšu atkal silē savu sarkano akmeni."

Nav savu māsu ievedis kūtī par baltu ķēvi un tad gājis pie Ir dabūt savu dienas algu. Ir paņēmis maišeli, iebēris tajā divi šķipeles ogļu un atlaidis Navu uz mājām, sacīdams: "Tādēļ, ka tu, malkā braukdams, tur siti, kur biju aizliedzis sist, tad dabūsi tikai pusi no savas algas, lai gan tagad visu tev ieberu, nenopelnīto arī. Mājās pārgājis, ogles izber uz baltu palagu."

Nav dziļi paklanījies un aizgājis uz mājām. Bet mājās iedams, viņš prātojis: "Ko lai tādas ogles mājās nesu, ko lai nenesu? Tad vēl viņas uz baltu palagu beramas - tādas nieka ogles! Kas tad tur labāki būs, ja tur uzbērs? Ogles bijušas, ogles paliks."

Neko vairāk, ņēmis izbēris pusi zemē, otru pusi gan nebēris - domājis: "Kas ir ir - visas laukā nebēršu vis."

Pārgājis mājā, licis sievai paklāt baltu palagu, izbēris atlikušās ogles. Kā izbēris - ai brīnumi, tavi brīnumi! - ogles palikušas par zelta naudu. Nu Nav gan devies uz mežu atpakaļ, grābstījis tur izkaisītās, izbārstītās ogles kopā un stiepis mājās uz palagu bērt, bet ber, cik gribi - ogles bijušas, ogles palika. Tagad atcerējies, ko Ir teicis, ka dabūšot šodien tikai pusi no savas algas. Bet sirdī viņam kāda balss sacījusi: "Tādēļ, ka nebiji uzticams, tāpēc pusi no algas zaudēji."