Sen-senejūs laikūs karaveiram vajadzēja ilgus godus dīnēt kēniņam. Vīns karaveirs, atdīnējis sovu laiku kēniņam, guoja uz sātu, bet jam izgrīze nu sveitas [mēteļa] vysas pūgas. It jis uz sātu, vējs beja ļūti lels un jam vīnumēr platēja sveitu: cik jis jū samīdz, vējs otkon jū izplēš. Tad karaveirs aizzadusmuoja un soka: "Ka pi valna byutu dīnējis, tad gon pūgas byutu."

Tamlaikam atskrīn valns un soka uz karaveiru: "Ej da manim dīneitu uz treju godu! Tik naskut buordas, nagrīz nogu, nacierp motu un namozgoj mutes!"

"Labi!" atbild karaveirs.

Valns tyuleņ nūvad jū uz sevim um īdūd jam dorbu, mežā cierst molku. Karaveirs atstruodoj valnam vysu godu. Tymā laikā nūmierst kēniņš, pi kura dīnēja karaveirs. Tad ūtrā godā īdūd valns karaveiram malnu zyrgu, ar kū molku vest nu meža, un pīsoka, ka var sist zyrgu, cik grib, tik aizlīdz zyrgam ausī durt. Karaveirs aizbrauc uz mežu, pīlīk vazumu un nūvad uz sātu. Tad atbrauc ūtru reizi un pīkraun vēl lēluoku vazumu, tai ka tikkū zyrgs var pavilkt. Nūbrauc trešū reizi uz mežu un pīkraun taidu vazumu, ka jau zyrgs naspēj pavilkt. Tad jis syt, syt zyrgu, bet zyrgs ni nu vītas. Tad aizzadusmoj karaveirs un dur zyrgam ausī; zyrgs tyuleņ palīk par cylvāku un soka uz karaveira: "Nasit tu manis, es asmu tys kēniņš, pi kura tu dīnēji!"

Tad kēniņš pīroksta gruomotu uz sovu dālu un palyudz karaveira atdūt jū dālam. Tagad karaveirs vaicoj: "Kai tevi otkon pataiseit par zyrgu?"

Kēniņš soka: "Īdur vēl ausī, un es palikšu par zyrgu." Karaveirs paklausa, īdur ar vāzu ausī un kēniņš palīk par zyrgu, tad nūbrauc uz sovu saiminīku un nūvad molku.

Valns tagad syuta karaveiru uz vīnu cylvāku, kuram beja treis meitas, pierkt kvīšus un soka: "Jo gribi, vari pajemt kuru navīn nu meitom un apsaprecētīs."

Karaveirs sasalosa braukt, valns īlīk jam rogovuos maisu naudas un karaveirs aizbrauc. Atbraucis uz tū cylvāku, kara veirs nūpierk kvīšu, samoksoj daudzi naudas un aizbrauc uz sovu saiminīku. Tad valns vaicoj : "Vai redzēji meitas?"

Karaveirs atbild: "Redzēju."

Tūlaik valns syuta karaveiru svuotūs [preciniekos], īdūd jam lobus zyrgus un karaveirs aizbrauc. Atbraucis vaicoj nu vacuokuos muosas: "Vai īsi pi manis?"

Bet jei atbild: "Lai tu esi boguots, bet taids baileigs, lobuok pasakuort nakai pi tevis izīt."

Karaveirs nūbrauc un pastuosta valnam, ka nagrib īt pi juo, tuodēļ ka jis nasmuks, ka lobuok pasakuortīs. Tad valns padūmoj : "Itei byus man," un nūsyuta karaveiru uz ūtru muosu. Bet ūtra muosa arī naīt sacīdama, ka lobuok nūsasleicynuot, nakai pī taida baideiga izīt.

Karaveirs brauc atpakaļ un pastuosta valnam; tad valns otkon nūdūmoj : "Itei arī man." Syuta tad karaveiru vēl da jaunuokai muosai. Brauc vēl karaveirs un vaicaj nu jaunuokuos muosos: "Vai īsi pi manis?"

Tad jaunuokuo muosa atbild: "Īšu, lai gon baileigs, bet boguots"

Karaveirs nu brauc prīceigs uz valnu; kurs izdzierdis, ka jaunuokuo muosa īt pi juo kolpa, pīsylda kubulu yudiņa, apgrīž karaveiram nogus, apcierpj motus, līk kubulā, izmozgoj un karaveirs palīk ļūti smuks. Nūbrauc tad karaveirs uz sovu margu un vad jū uz bazneicu. Vacuokuo muosa īrauga, ka tagad taids smuks bryugons, bet na juos; teik jai ļūti žāl, tad jei pajem striķi um pasakar kūkā. Utra muosa arī taipat napacīš, skrīn uz azara un nūsasleicynoj.

Karaveirs sasalauloj un vairs jau naīt par kolpu pī valna. Nūnas tagad gruomotu kēniņa dālam, kurs puorskaita jū un pamat vysu sovu kēnesti karaveiraun, a pats nūīt uz tuksnesi un dzeivoj tur leidz nuovei.