Vīnu reiz nūmyra muižinīks, kam beja daudz naudas. Tū naudu nūzoga vagars, bet vainu salyka uz nabadzīga cylvāka. Pasaucja tū cylvāku mižinīka dāls un grib pērt. Nabogs saka: "Dūdit man vagari, puoru lobu zyrgu un es vainīgū par četras dīnas atvesšu! Tikai lai vagars klausa manis, bet na es juo!"

Aizjyudzja puori zyrgu, sāduos nabogs ar vagari rotūs išķā un brauc. Jīm izbraucūt, muižinīka dāls pīsacīja vagaram klausīt naboga. Braucja, braucja nabogs ar vagaru un pībraucja pi kristceļim. Nabogs soka: "Gulēsim par nakti te!"

Nūjyudzja jī zyrgus un nūsalyka uz naktsmuojom. Vagars aizmyga, bet nabogs tur aizdadzynuotu svecīti rūkā un skaita puotorus. Pašuos pusnaktīs brauc valni ar kungim, tai ka zeme vīn reib. Pabraucja gara viertine un nabogs nu pādējim vaicoj : "Cīnīgi lelkungi, pasokit, kad myusu lelkungs brauks."

"O, jis vēl tuoļi!" atbildēja braucēji un aizbraucja,.

Reitā nabogs ar vagari sajyudzja zyrgus un brauc tuoļuok. Pibraucja pi ūtrim kristceļim, nabogs soka: "Gulēsim te šūnakt!" Nūjyudzja zyrgus un atsagula. Vagars aizmyga, bet nabogs

tur aizdadzynuotu sveci rūkā un skaita puotorus. Pašuos pusnaktīs otkon atskrīn valni ar kungim. Nabogs izmūdynuoja vagari un sēd obi. Pabraucja cauri gara viertine un nabogs prosa nu pādējim braucējim: "Cīnīgi lelkungi, pasakit, kad myusu lelkungs brauks."

"Reit brauks," atbildēja braucēji un aizbraucja tuoļuok.

Reita cēļās nabogs ar vagaru un brauc tuoļuok. Braucja, braucja jī, - vēl saulīte labi augši beja - un pībraucja pi kristceļim. Nabogs soka: ,;Gulēsim te šūnakt!"

"Na," vagars soka, "saulīte vēl labi augši un mes, pabraukuši kaidu gobolu, puorgulēsim krūgā!"

Vagars beistās, jo zyna, ka lelkungs brauks, un nagrib gulēt pi kristceļim; bet nabogs soka: "Kungs pīsacīja tev manis klausīt!"

Nikuo darīt vagaram, un jī, nūjyuguši zyrgus, palyka pi kristceļim. Sēd nabogs un gaida pusnakšu, naguļ arī vagars. Pašuos pusnaktīs atkon suoka braukt valni ar kungim. Pabraucja gara viertine cauri un pādējais brauc lelkungs.

"Cīnīgs lelkungs, pasoki pi kuo tova nauda! Man tovs dāls nuovi apsūlēja, bet es naudas nazogu!" soka nabogs.

Lelkungs izkuapja nu notu un sdka: "Muna nauda pi vagara!"

Cikom nabogs ar lelkungu runuojas, lelkungs, aizlicis rūkas

aiz pakaļas, pīrakstīja zeimīti, padevja nabogam un soka: "Nūved itū zeimīti munam dālam un pasoki, ka jis lai tai nadzeivoj un ļaužu nasyt! Man tagad brīsmīgi gryuti dzeivuot par sovim dorbim uz pasauļa!"

Tad sāduos lelkungs rotūs un alzbraucja. Reitā nabogs ar vagari aizjyudzja zyrgus un aizbraucja uz muižu. Nabogs atdevja muižnīka dālam zeimi. Dāls puorlasīja un izzynuoja, ka vainīgs vagars. Nabogs pasacēja muižinīka dālam, kai lelkungs dālam lyka dzeivuot. Muižinīka dāls samoksuoja nabogam par zeimes atvešanu nu tāva un palaidja jū vaļā, bet naboga vītā labi izpēra vagaru. Muižinīka dāls vairuok nikod ļaužu napēra un beja lobs kungs.