Vienai mātei bija viens vienīgs puisēns, tā ap astoņi gadi vecs. Viņa to dikti mīlēja un visvisādi izlutināja. Ko tik puisēns iegribējās un tiepās, to māte tam deva. Kad atnāca žīds ar smuku nūju un puisēnam nūja patika, tad māte jau arī lūkoja žīdu piedabūt, lai tas puikam nūju atstājot. Ja nabadziņam bija pātaga un puika to ieraudzīja, tad gāja meldiņš vaļam, kamēr māte - vai nu ar labu, vai ar ļaunu - izdabūja no ubadziņa pātagu un atdeva puisēnam.

Reiz ienāk vecs vīriņš tam galvā spoža cepure. Puika līdz ko ierauga cepuri, tūliņ to paķer un vairs neatdod. Vecītis taisās iet projām, bet puika ne par ko nedod cepuri ar labu.

"Paņemiet, večiņ, šinī reizē kādu no mana vīra vecām cepurēm - puika jau jūsējo ne par ko vairs negrib atdot. Citā reizē, kad atnāksit, tad atkal pārmainīsim - tad puika būs apnicis un atdos."

Vecītis neņēma nevienu no vīra vecām cepurēm, bet aizgāja pliku galvu projām. Vējš vecīša sirmos matus vien nopurināja, tam pa sētu aizejot.

"Nevajadzēja tev ņemt vecīša cepuri, tu redzi, kā vējš purina viņa sirmos matiņus."

Puika nemaz neklausījās, bet tik bāza spožo cepuri galvā. Uz reizi puika sāka kliegt: "Vai, vai, mem, mem, galva deg, galva deg!"

Māte sabijusies paskatās uz puiku, bet nekā neredz. Viņa paķer cepuri un skrej vecīšam pakaļ, bet tas pazudis, tā kā ūdenī iekritis. Arī cepure viņai izzūd no rokām. Māte nu skrej atpakaļ pie puisēna, bet tas jau ir gultā nomiris.