Reiz kādam ļoti bagātam saimniekam bijusi viena vienīga meita. Tēvs gribējis meitu izprecināt, bet meita stīvējusies pretim, sacīdama: "Neiešu ne pie viena, kamēr negadīsies tāds, kam tikpat daudz mantas kā man!"

Gan nākuši tādi, bet tik daudz mantas nevienam nebijis. Beidzot viens tomēr atgadījies, kam gandrīz tikpat daudz bijis, tik viens dukāts iztrūcis.

"Nu, tas maza lieta!" meita teikusi.

"Rītu ies gar ezeru bagāts saimnieks, izej pretim, atņem dukātu un pašu iegrūd ezerā, tad varēsim precēties!"

Sacīts - darīts. Nelaimīgais saimnieks gan lūdzies, lai jel mazākais dzīvu atstājot, bet nekā. Viens grūdiens - ezerā iekšā. Dziļajā dzelmē slīkonis tik vēl attapis iesaukties: "Lai Dievs tev to atmaksā!" un tad pazudis.

Briesmoņa pasmējies par šiem vārdiem un griezies uz māju; bet tai pašā acumirklī barga balss saukusi : "Ātrāki tev neatriebšos, kā pēc trīsdesmit gadiem!"

Mājā briesmoņa tūlīt rādījis savai līgavai atņemto dukātu un pastāstījis, ko svešā balss pasludinājusi. Mantkārīgā līgava pagrābusi dukātu smiedamās: "Lai sauc, lai, tas jau vēl ļoti ilgi ko gaidīt, trīsdesmit gadi lielu lielais laiks! Tagad labāk runāsim tik par kāzām."

Abi saprecās. Un paskaties tik! Visā dzīvē tiem cauru mūžu tik laimīgi vedas, ka ne vistas ola postā neaiziet. Tādā neredzētā laimē trīsdesmit gadi aiztek kā viena diena.

Te kādu dienu pie laimīgiem ļautiņiem ienāk sirms ubags un lūdzas ēst. Bet saimniece atraida sirmgalvi, lai ejot uz citu māju, viņai neesot vaļas, esot vistas jāraugot un cālēni jāēdinot. Sirmgalvis, to dzirdēdams, arī vairs neplijās pēc maizes, tik lūdzās, lai atvēlot tāpat atpūsties. Nu tādu nieciņu saimniece labprāt atvēl un tad aizsteidzas pie vistām. Tomēr ilgi tur nepaliek; it drīzi tā atpakaļ un saimniekam uz ādu: "Dzen tu ubagu projām! Tas ir pats nelaimes putns! Man saplīsa vistas ola! Dzen to projām, man saplīsa vistas ola!"

Un kamēr šī tur tā bļaustās, te puisis ieskrien elsdams: "Saimniek, lācis nule saplēsa visus zirgus!"

To dzirdēdama, saimniece vēl trakāki saimniekam virsū:   "Dzen to plukatu projārn, jo tas ir un ir pats nelaimes putns!"

Un kamēr šī tur tā bļaustās. te gans elsdams klāt: "Saimniece, vilks saplēsa visas govis un avis!"

To dzirdēdama, saimniece paķer koku un dzīs ubagu ar negodu laukā; bet tai pašā acumirklī stipra, barga balss sauc aiz durvim: "Nelaimīgais, nāc tu ārā, es tiem laimīgājiem gribu atriebties!"

Un līdz ko ubags pār slieksni, te atveras zeme vaļā un māja nogrimst ar visu saimnieku un saimnieci; tik bezdibiņu ezers paliek tai vietā.