Divi ceļinieki gāja kopā vienu ceļu un iegāja kādā mājā, kur dzīvoja kurpnieks, um lūdzās naktsmāju. Tā sieva gan būtu devusi, bet kurpnieks neļauj. Tad tā sieva sacīja: "Netāļu ir viena muiža, tur jūs varēsit nakti pārgulēt."

Viņa bija dikti žēlsirdīga un iznesa tiem slepen kukuli maizes un pāri siļķu. Tie nu aizgāja līdz tai muižai un atkal lūdzās naktsmāju.

Tas kungs gan būtu devis, bet lielmāte atkal neļauj. Kungs tad sacīja, ka te netāļu ir viens krogs, lai ejot tur nakti pārgulēt. Kungs ir atkal žēlsirdīgs un iznes katram rubuli naudas, lai tie iet uz krogu un paēd. Iedami tie domāja, kā tas tā var būt, kad vienam sieva neļauj un otram vīrs, un norunāja abus pārmīt. Nakti tie iegāja un apslacīja ar miega zālēm lielmāti um aiznese to uz to māju, kur tie pirmīk nakts māju bija lūguši. Tad apslacīja atkal to kurpnieka sievu, izņēma to no gultas un ielika to lielmāti tai vietā, un kurpnieka sievu aiznesa muižā, lielmātes gultā.

Kurpnieks izcēlās no rīta agri un kūla to lielmāti, ka neejot cūkas kopt, jo viņš nepazina, ka tā ir pārmīta. Šī atkal brīnījās, kas kungam noticis, ka viņš sūta to cūkas kopt, un atbildēja:

"Kur tad ir nama meita, ka man būs jāiet cūkas kopt?" "Viņa jau arī nezināja, ka atrodas pie kurpnieka. "

Kad kurpnieka sieva pilī no rīta atmodās, tad istabas meita tūliņ bija klāt un prasīja, vai tās pašas drēbes ģērbšot, kas vakar bijušas. Viņa nekā nezina ne par vakaru, ne par aizvakaru, un it ātri atbild tikai: "Jā."

Nu tūlīt istabas meita iznes melnu kleiti, apģērbj to tā kā čaukst vien, un kājas apaun ar samta kurpēm. Bet tik mīlīga lielmāte nekad nav bijusi kā šorīt, jo katru rīt istabas meita bija dabūjusi pliķus un šorīt ne. Tāpēc tā sacīja visiem kunga ļaudim, ka lielmāte tik mīlīga nekad vēl neesot bijusi, kā šorīt. Kungs lika savai iztabas meitai prasīt lielmāti, vai nedzeršot ar viņu kafeju kopā. Tā atkal atbildēja: "Jā, labprāt!"

Viņa pirmāk nekad nebija dzērusi ar kungu kopā. Dzerot uzrunā kungs savu lielmāti, vai nebraukšot pie radiem. Lielmāte atbild: "Jā, labprāt!"

Kungs nu lika aizjūgt četrus melnus zirgus priekš karītes. Viņi nu brauca gar kurpnieka māju, kad patlaban lielmāte gāja savas cūkas kopt, un ieraudzīja karīti braucam, pieķērās klāt un sauca: "Tie ir mana kunga zirgi, tie ir mana kunga zirgi!"

Kurpnieks to redzēdams, paķēra zābaku bluķi um skrēja pakaļ, līdz to panāca, noķēra pie bizēm, uzvilka uz savu cisku un ar to bluķi sabluķoja. Kungs gan to pazina, bet nekā nesacīja un brauca projām.

Atpakaļ braucot, tas pats Dievs. Ta sieva sēdēja pie loga un leca ar visiem rāmjiem ārā, bet kurpnieks sagrāba to pie kājām un bluķoja atkal ar to bluķi, bet tie aizbrauca savā muižā.

Tad kurpnieka sieva apģērbās par ubagu un aizgāja pie sava kunga ubagos, bet kungs to neuzņēma un saka: "Mana lielmāte negrib ubagus pieturēt!"

Un ubadzei bija jāaiziet. Līdz šī mājās pārnāca, kurpnieks tūlīt atkal ar savu bluķi bluķoja.

Ceļinieki no krogus tanī muižā ienāk un lūdzas atkal nakts māju. Kungi tūlīt atļāva. Izgulējās par nakti no rīta gāja tālāk, kamēr aizsniedza kurpnieka rnāju, kur lūdzās atkal nakts māju. Sieva būtu šoreiz devusi, bet kurpnieks neļauj.

Ceļinieki aizgāja un priecājās, ka tā varējuši tos pārmainīt.

P i e z ī m e. Sal. piezīmi pie iepriekšējā varianta. P. Š.