Tymūs laikūs, kai vjāļ beja prigons [baltkr. prygon, klaušu darbi] dzeivova boguots muižinīks, pi juo beja cīš sirdeigs voits. Voits kotru dīnu vys gribēja, kab jam kotru dīnu izciertstu vys kaidu mužicjaņi. Ļauds vys cierta ar agruzdym, [baltkr. agrust ērkšķi] i lāja viersā suolēji iudini. Vīns mužiciņš Jurka jau dzeivova godu sešdesmit, ali [bet] jis nikur nabeja apgrākuojis, i voits nikai navarāja juo atcierst. Vīnu reizi voits sadūmova lobu lītu. Jis zynova, ka pi Jurkys lobi zyrgi, i lai jis nūvad jū ar kungu iz aļņi. Voits dūmova, ka Jurka tagad byus atciersts. Voits pastuostēja taidys lītys kungam. Kungs nu raizis nagribēja a piecuok pascēja: "Labi, lai myus Jurka pavyzinoj!"

Voits iz reita sacīje Jurkam: "Tu nūaj da kungam, kungs grib ar tevi parunuot."

Jurka cīš nūsabeida, jam uoda tai i aiznīzja, jis dūmova, ka jam jau možen [varbūt] tagad i tiks. Jurka nūīt da kungam, kungs soka: "Tu, Jurka, myus reit nūvessi iz aļņi."

Jurka suoka praseitīs: "Kur as jius nūvesšu, as nazynu, kur tei aļņa. Kungs, as lobuok kotru dīnu iz ceļu staiguošu nakai vesšu jius iz aļņi."

Voits sacīje : "Tu kai gribi, a myus reit nūvessi iz aļņi, a ka na, to byus ūksts atciersts."

Jurka rauduodams nūguoja da sātai. Pa ceļi jis sateik nazkaidu kundzeišu. Kundzeišs vaicoj: "Kas tī, Jurka, raud."

"Kai narauduot, ka reit kungu ar voitu vajaga vjast iz aļņi."

Kundzeišs sacīje : "Nabādoj, as itū izdareišu. Tu nūaj da kaimiņa i paprosi nu juo karapaškys (ratu), bet lai sjabris pots da tevi atdzan, tod tu zyrgus aizjiugsi, pasavjērsi par lūku, as byušu prīškā, i tu piec mani pakaļ, mjas jūs nūvjessim da aļņai."

Jurka nūguoja da sjabram, prosīje jam karapaškys, sjabris prosīje: "Kū tu vessi?"

Jurka sacēja: "Vesšu kungu i voitu iz aļņi."

"Tod tu salauzeisi munu karapašku."

"Saimnīka buoba sacīje: "Kai jis vjass kungu ar voitu, tak i na žāl."

"Nu lobi!" sacīje sjabris, "es tjev īdūšu." "

Iz reita agri, Jurka aizjiudzja zyrgus, i nūbraucja da kungam iz muižu. Voits dūmova: "Jurkam tagad byus ūksts atciersts.

Voits nūskrāja da kungam, kurs vjāl guļāje i cīš nagribēja braukt. Kungs pīsacjāļe, pajēda, taisējuos braukt. Kungs ar voitu atsasāduos, i Jurka pnsacjēlīs īraudzīja car lūku, ka tys kundzeišs skrīn pa prīšku. Zyrgi skŗāje kai troki, voits ar kungu tikkai smjājuos. Zyrgi nūstuoja i īkrita zjamjā. Kungs ar voitu cīš nūsabeida. Tja daguoja nazkaids kungs i voicoj : "Kū jius pasceisit?"

Kungs ar voitu nikuo narunova, jī redzjāja, ka ībraucja aļņī. Tyuleit kungu aizvjedja un paruodīja, ka jū vuorīs tymā kotlā, smolā, par tū ka jis nikuo nasacīje, ka voits ļauds syta. Voitam paruodīje ūtru kotlu, i pascīje : "Tevi vuorēs tymā kotlā, par tū ka tu ļautjaņus cīš syty i mūcēji."

Pots lelyis aļņis kungs pascjē, lai Jurka brauc piec kunga sīvys, i lai tū arī atvad iz šani. Jurka nūbraucje, jū izcjāla tys pots kundzeišs, i jis otkon braucja pa zjemis.

Atbraucs da gospožai, jis vysaiž pīmalova, ka tī spēlej cīš skaista muzyka, i jī ti pricuojās. "Kungs prosjē, kab i tu nūbrauktim da jam."

Gospoža apsavylkuos, atsasjēdja reizī ar Jurku. Jis tik pasavjāra par lūku: tys pots kundzeišs prīškā. Zyrgi nūskrēje kai vātra. Tai pot vītā izkrita car zjami. Jurkam togod baiļu nabeje. Gospoži ībouzja pīna pūdā virtīs, par tū kai jei ļauds nikod nabarova ar lobu pīnu.

Jurku pascāļa ar zyrgim iz augšu, i jis atbraucja da sātai, i palyka par tuos muižys kungu.