Vecos laikos ceļa vīrs kādreiz apmaldījies. Par laimi saticis sirmu vīru un tas bijis Dievs. Nu lūdzies parādīt ceļu. Sirmais vīrs teicis : "Nāc man līdz!"

Gājuši, gājuši - beidzot noslāpuši iedami. Bet tur tuvumā ieraudzījuši muižu. Ceļa vīrs vedinājies muižā nodzerties; bet sirmais vīrs atteicis: "Tur nedabūsim vis dzert, tur izrīdīs mūs ar suņiem. Bet manis pēc, ja tā nu gribi, iesim arī." Iegājuši. Vai nevarot dabūt nodzerties?

"Ko gribat!" kungs atbļāvis. "Dienas zagļi, vairāk nekas - dzert tikai meklēt. Prom pie darba!"

Un kad šie tūliņ tik ātri nesteigušies, tad kungs licis suņus palaist un izrīdījis no muižas ar negodu.

Ceļā ceļa vīrs vaicājis Dievam: ko tādam darīt, kas ar cilvēkiem tā apejoties?

"Lai viņš paliek nabags!" Dievs atteicis.

Gājuši atkal labu gabalu, ieraudzījuši pļāvēju uz lauka, prasījuši tam dzert.

"Jā, jā - tūliņ! Man gan nav vaļas līdz iet, bet ejiet tikai istabā, tur redzēsit putras trauku, krītiet klāt un sadzerieties labi!"

Šie patencinājuši un iegājuši. Putru dzeŗot, ceļa vīrs vaicājis: "Kā tādam atmaksāt, kam tik laba sirds?"

"Lai viņš paliek stāvu bagāts!" Gājuši atkal. Pienācis vakars. Ceļa vīrs iesaucies: "Ače, kur atkal viena muiža! Ko tālāk staigāsim? Iesim nakts māju parunāt."

"Tur nedabūsim, te mūs ar klūgām izdzīs, ar akmeņiem pavadīs; bet ja nu tā gribi, iesim arī."

Iegājuši. Vai nevarot nakts māju dabūt?

"Kas par nakts mājam!" kungs parāvis klūgu un izdzinis pa durvim. Šie vēl neko nesteigušies; bet nu kungs vēl pa otram lāgam izskrējis, paķēris akmeni un laidis pakaļ, zaimodams : "Vai neiesit projām, diedelnieki tādi! Par dienu, kad jāstrādā, novazāties pa krūmiem, pienāk nakts, gan tad māk pajumtu atrast!"

Šie neatteikuši ne pušplēsta vārdiņa pretim um aizgājuši tāļāk. Ceļā ceļa vīrs atkal vaicājis: "Ko tādam necilvēkam darīt?"

"Paskaties atpakaļ!" Dievs atbildējis. Paskatijies: vai akls! muiža deg zilās liesmās.