Tas bijis vecos laikos. Toreiz vienam krodziniekam bijis jāiet pa pašiem ziemas svētkiem kāzās. Un viņam bijusi viena vienīga meita; tā gribējusi kāzās drusku palepoties un tādēļ iedomājusies vēl ziemas svētku vakarā jaunus lindrakus šūt. Tēvs, māte gan bāruši: "Vai tev šovakar jāšuj; pūrā lindraki labu labie, kas tiem kaiš? Tūliņ gulēt!"

Joki nelīdzējuši, bijis jāiet gulēt. Tomēr padari tu tādai ko. Tiklīdz vecie šņākuši, šī no gultas ārā un šuj, lai zib vien. Te uz vienu reizi klaudzina pie durvim. Ielaiž - ir ceļa gājējs. Nu, nekas! - tas atlaižas uz mūrīša snaust, kas viņai ar tādiem - šuj atkal.

Nepaiet ne brītiņš, klaudzina atkal.

"Kad tevi nelaime!" šī sašūt, "par muļķi te jānoskraidās, ne naktī vairs miera dabūt!"

Bet pukojies, cik gribi - krogus vieta, jāielaiž. Attaisa durvis: lien nosalis vecs vīriņš iekšā, paldies uz paldies sacīdams. Bet meita savā piktumā nemaz nerunā ar tādu. Vecītis paliek klusu, nosēžas uz mūrīša sildīties un sāk, vadzi, cieši vien virsū skatīties, kā šī tur šūdama raujas. Šuj, šuj, tādu laiku - ne viens ko runā, ne otrs. Beidzot vecais nevar nociesties, pieies šuvējai tuvāk: "Klausies, meitiņ, man liekas, tu gan nezini, ka rītu ziemas svētki?"

"Nezinu! Kā tad nezinu? Bet uz kāzām jātaisās, kad tad šūšu?" "Nu, tad šuj, šuj!"

To sacījis, vecītis izvelk no kabatas grāmatu, vaicādams; "Bet vai grāmatu arī māki, meitiņ?"

"Zināms, ka māku, bet tagad nav vaļas lasīt.".

"Uja! cik tu lepni runā," vecais nopūšas; tad izvelk mazu sveces galiņu no kabatas, aizdedzina to, nopūš meitas uguni un no1iek uzšķirto grāmatu priekšā, pieteikdams: "Še, meitiņ, lasi čakli pie manas uguns šo grāmatu; lasi viņu septiņus gadus, septiņus mēnešus, septiņas dienas!"

Ceļa vīrs uz mūŗa, tos vārdus pusmiegā sadzirdējis, uzlēca sēdus, lai redzētu, kas tad tas par veci īsti ir tāds, to teikdams; bet vecais jau bij nozudis un meita, šuvekli atlikusi, lasīja, lasīja.

No rīta vecāki brīnās: meitas gulta tukša. Ies raudzīt: meita lielajā istabā skaita pātarus svešā grāmatā. Tēvs prasa: kur tādu grāmatu ņēmusi?

Šī nepaceļ ne acis un tikai lasa: lūpas vien kust, balsa arī nedzird. Tēvs paņems pie rokas un sakratīs, lai taču atbild, kad runā, bet nekā - meita nemaz nemož. Nu paņems un vilks no beņķa nost, bet nekā: nav nemaz no beņķa atdabūjama. Visi sāk pārbrīnoties, kādēļ tas tā, bet ceļa vīrs ņēmās izstāstīt, ko nakti redzējis un ko vecais vīriņš runājis.

Tagad nopratuši, kas tas par tādu vīriņu bijis, kas to pavēlējis.