Dievs soda ļaunu cilvēku.

9. A. 761. B. Pogu Janis, Bechmanis, Brambērģē. LP, V, 199 (86, 2).

Citreiz kāda meita jaungada naktī vērpusi namā pie ugunskura pūra cimdiem dziju. Te ienācis balts vīrs un ielicis meitai grāmatu klēpī, teikdams: "Nu gan vairāk nevienu jaungada nakti nevērpsi!"

Baltais pazudis. Meita piecēlusies un gājusi istabā, bet tos brīnumus - kraķītis, uz kuŗa patlaban sēdējusi, bija pieaudzis miesai. Gan ismocijās kraķīti nost dabūt, bet ne un ne: kā rautu diktāki - meitai sāp; kā rauga kraķīti atzāgēt - kraķītim asinis tek un meitai sāp vēl vairāk. Pusgadu vēlāk meita rnomirusi ; bet dvēsele ielaidusies sienas šķirbā, kur vērpjot vēl šodien: tik! tik! tik!