Citreiz kāda meita jaungada naktī vērpusi namā pie ugunskura pūra cimdiem dziju. Te ienācis balts vīrs un ielicis meitai grāmatu klēpī, teikdams: "Nu gan vairāk nevienu jaungada nakti nevērpsi!"

Baltais pazudis. Meita piecēlusies un gājusi istabā, bet tos brīnumus - kraķītis, uz kuŗa patlaban sēdējusi, bija pieaudzis miesai. Gan ismocijās kraķīti nost dabūt, bet ne un ne: kā rautu diktāki - meitai sāp; kā rauga kraķīti atzāgēt - kraķītim asinis tek un meitai sāp vēl vairāk. Pusgadu vēlāk meita rnomirusi ; bet dvēsele ielaidusies sienas šķirbā, kur vērpjot vēl šodien: tik! tik! tik!