Vienai kaupmaņa sievai ir trīs bērni, divi lielāki un trešais vēl gluži mazs. Tā atstāj lielākos bērnus apakšistabā, tiem piekodinādama, lai nebaroties, bet esot klusu, citādi tiem "degunu nokodīšot", - un ar maziņo uziet augšistabā, tur šo mazgātu. Par kādu brītiņu viņa dzird apakšā dikti skaņi iebļaujoties; tā steidzās zemē un uziet, ka viens bērns otram nokodis degunu; savās lielās dusmās sakamp veselo bērnu un sviež pa rokas galam pret durīm, kur tas paliek nost. Nu tā vēl iedomājas, ka mazais bērns palicis ūdensvannā; viņa steidzas augšā un atrod to jau noslīkušu.