Reiz tēvam tāds dēls, kas sestajā, septītajā gadā vēl nestaigā: tik slinks, ka lūgšus lūdzams. Tīri smiekli ar tādu, bet ko darīsi? Tēvs uztaisa ratiņus, iesēdina tur šo, kā paunu, un sāk vazāt apkārt nabagos.

Te vienās mājās kāds labdaris noliek maizes klaipu uz galdu un saka: "Tev, tēt, nav brīvi maizi ņemt. Ja tu, dēliņ, vari, tad ņem, bet ja nevari un negribi, tad salksti badā!"

Dēliņš tai dienā ļoti bij izsalcis. Ilgi gorījies pa rateļiem, kamēr jau vienu kāju izcēlis, drīz arī otru.

"Nu paldies Dievam! jau no rateļiem ārā," tēvs klusu pie sevis nočukst. "Nu atpūties, atpūties dēliņ, pie pirmā soļa, ka neparauji vēderu!" citi smejas. Un redzi, pēc 1aiciņa dēliņš jau pie galda.

Bet maizes klaips, neredzama spēka vilkts, iet arvienu uz priekšu un dēliņš pakaļ, kamēr abi jau pa durvim laukā. Laukā dēliņš domā teciņus klaipu sagrābt, bet pārgalvnieks klaips nomoka ķērāju, kamēr slapja mugura un tad beigās nozūd, kā ūdenī.

Tēvs priecīgs izsaucās: "Tas bij tavs labais gars, kas tavu slinkumu izārstēja."

Dēls no tās dienas tecēja čakli, mācījās veikli strādāt un pēcgalā tapa pārticis vīrs.