Lielskungs reizu sēdēja pie sava rakstāma galda, uz ko tas bija nolicis cietu rubuli un vienu palušku, jeb kapara kapeiku. Rubulis par to ļoti errojās, ka šim jāstāvot kopā ar tādu plukatu, kā šī paluška.

Pašu laiku ienāks ubags, kungs paņem palušku un iedod tam, un pie tās reizes ieliek rubuli skapī. Nabadziņš, rokas pacēlis uz debesīm, pateicās, tad iet pie beķeŗa nopirkās kriņgeli - laikam kādu ielūzūšu, jo vesels kriņģelis maksā grasi - un atkal pateicās mīļam Dievam.

Tur paluška stāv tik ilgi uz galda, kamēr ieviļinājas maizē. Nu nāk zemnieks un nopirk justu to veģi (bulku), kur paluška iekšā. Tik kā nogājis mājā, kad nāburgs atnāk un prasa no viņa rubuli, ko šis tam parādā. Vīrs visu naudiņu salasījis, bet viņam vēl trūkst vesela paluška. Nāburgs pastāv uz pillu rubuli, jo viņam tikdaudz naudas vajadzīgs. Vīrs nezina, kur šauties, kur ne. Veģi pārlaužot un bērniem izdalot, paluška izkrīt; zemnieks par to ļoti priecīgs, un rokas pacēlis saka: "Paldies paldies, mīļais Debestēvs! gluži kā nolikta, nu man pilns rubulis ko nāburgam atdot." Tā tad par šo mazu naudiņu trīs reizas pateicība bija kāpusi uz debesīm.

Otru dienu lielskunga dēls taisās iet studierētu uz svešu zemi un tālu pilsētu. Protams tēvs dod dēlam skolas naudu līdza, starp kuru arī šis lepnais rubulis bija. Nu dēls ar sulaini kopā aizreizo; šiem gadās braukt ar pastu pa itin lielu un biezu mežu, kur viņiem uzkrīt slepkavas, tos aplaupa un jauno lielkungu nokauj; sulainis vien tik izmūk; un lepnais rubulis nu ir razbainiekiem rokās.