Laime ar Nelaimi stāvēja kalna galā uz krustceļa, Šās redzēja piedzērušu vīru streipelējot nākam; Nelaime saka: "Es viņu gribu darīt laimīgu."

Laime atbild: "Vai tu viņu gribi darīt laimīgu? Tu vēl nevienam pašam cilvēkam pasaulē laimes neesi nesusi; visur, kur vien tu kāju sper, tur tavas nelaimīgās pēdas redzamas pakaļā."

Nelaime par kādu gabaliņu izbeŗ zelta naudas gubu uz ceļa tam priekšā. Dzērājs, ap to vietu ticis, aizliek rokas priekš acīm un pats pie sevis sāk runāt: "Es tak gribu provēt, kā akls var iet." Tā acis aizturēdams, runājot aiziet gaŗām naudas gubai,

"Vai tev nesacīju, ka tu nevienu cilvēku nespēj darīt laimīgu?" Laime saka; "visa tava zelta nauda neko nelīdz; bet redzi, es ar trim grašiem viņu padarīšu laimīgu."

Tā aizskrien neredzot šim kādu gabalu priekšā un izmet trīs grašus naudas uz ceļa zemē. Vīrs savā dullumā izprovējis, kā aklam iet, ņem rokas no acīm, sāk stingri iet un teic, gribot rādīt, ka neesot vis piedzēries. Tas nu ierauga trīs grašus naudas uz ceļa un gluži priecīgs sāk runāt pie sevis: "Are, kas par laimi! Veseli trīs graši naudas; par tiem kautko pilsētā nopirkšos, pārnesīšu bērniem, tad ta šiem būs ;prieks!"

Riktīgi, viņš nopirk pilsētā par tiem desmit plūmes, sasien šņudaukā, uzkaŗ knupīti ķeģa galā, pārliek par pleciem un iet uz māju. Tam bija jāiet ķēniņa pili gaŗām, kur ķēniņa meita jau ilgāku laiku bija slima; tā, pie loga sēdēdama, ierauga vīru ejot ar knupīti. Viņai uzreizu iegribas pēc tā, kas tur knupītī, un stellē sulaini vīram pakaļā; šis, pie tā daskrējis prasa, lai dod to, kas pnupītī, slimai princenei, viņam par to bagātīgi aizmaksāšot.

Vīrs negrib un negrib dot, sacīdams, ka tam mazi bērni mājā, kam plūmes jānes; bet kad sulainis tam uzstāv, tad viņš paņen vienu plūmi un dod tam: "Še tev! ņem un nes to savai princenei, un lai Dievs dod, ka tā viņai labi smeķētu!"

Princene apēd plūmi ar garšīgu muti; tā viņai tā sirdi atveldzina, kā nevienreiz; viņa vēl trenc sulaini vīram pakaļ pēc plūmēm, pieteikdama, lai šis solot vīram nezin cik naudas par tām, bet lai tik atnesot viņai.

Sulainis vīru panāk pie viņa pasliktās mājiņas. kur tas nupat grib ieiet; šim septiņi bērni iznāk pretī, kam acis viens laistas kā spoles; ikkuŗš dabū no tēva vienu plūmi, par ko šie ļoti priecājas. Sulainis viņu lūdz, lai tad atstājot princenei vēl kādu plūmi. Vīrs pārējās divas plūmes iedod sulaiņam: "Še tev tās! Ej tik nu, lai Dievs palīdz tavai prirncenei!"-

Princene plūmes apēdusi atveseļojas un apdāvina vīru ar daudz, daudz naudas, tā kā šis paliek ļoti bagāts, un dzīvo ar savu sievu un bērniem lielā greznā mājā, itin laimīgs un priecīgs.

Laime ar Nelaimi satikusies uz to saka: "Vai re, cik vīrs laimīgs tika ar maniem trim grašiem! Un tava lielā naudas guba neko nelīdzēja!"