Kaids tuksnešnīks dzeivuoja ilgus godus mežā. Jaunā mēnesī jis bēja jauns, vacā vacs. Tuo meža apkuortnē dzeivuojušais pasauls beja sagrākuojis un Dīvs par stuopi nadevja leita. Izguoja leli sausumi, zeme beja sasašķāluse un ļaudis cītja bodu. Jī saprota, ka ir sagrākuojuši un gribēja nūžāluot par grākim. Septiņas dīnas jī staiguoja uz plykim ceļim un lyudzyuos Dīva. Tad nu dabasim atsasaucja bolss: "Ejit mežā pi tuksnešnīka un prosit grāka pīdūšonas!"