Vīnā kēnestī, cīši tuoļi, dzeivuoja vīns cylvāks, kurs vysu sovu myužu lyudzyjās Dīvu un ubogim devja sovu paleigu. Kad jis guoja gulēt, vysod lyudzjās Dīvu un kad cēļās - partū juo Dīvs naaplaidja. Vīnu reizi sadūmuoja itys cylvāks īt pa pasauli pastaiguot, apnyka jam itei dzeive uz vītas, jam gribēja pasavērt, kai dzeivoj ļaudis.

Itys cylvāks sasalasīja un guoja ceļā. Cik itys cylvāks ilgi guoja, bet uz ceļa nikuo naredzēja. Īdams pa ceļu, cylvāks devja paleigu tīm bēdīgim ļaudim, kurim bēja lelas bādas.

Vīnu reizi īdams pa ceļu, itys cylvāks sasatyka ar vylkim, kuri krita uz ceļaveira. Cylvāks suoka lyugt Dīvu. Vylki, kai naradzādami, aizguoja sovu ceļu. Cylvāks runuoja pats sevī: "Paldīs tev, Dīviņ, ka ratavuoji muni nu vylku."

Tad itys cylvāks guoja otkon tuoļuok. Laiks beja jau pi vokora un ceļaveiram vajadzēja dabuot naktsmuoju, par tū, ka jis vysu dīnu guoja un cīši pīkusa. Verās ceļaveirs, ka pi paša meža stuov ustabiņa. Ceļaveirs pīīt pi tuos ustabiņas. Tymā ustabiņā dzeivuoja meža sorgs. Ceļaveirs īguoja tymā ustabiņā un vaicoj nu saiminīka naktsmuoju. Saiminīks īlaidja ceļaveiru sovā ustobā, labi pabaruoja un uz škyuni gulēt aizvedja. Meža sorgs itys nabeja cylvāks lobs, jis syta ļaudis, kuŗi pi juo palyka uz naktsmuoju. Tai pat meža sorgs gribēja nūsist ari itū cylvāku un apjemt nu juo, kas ir, jis skaitīja itū ceļaveiru par boguotu cylvāku. Ceļaveirs, nikuo nadūmuodams, suoka skaitīt lyugšonu un jū tai mīgs apjēmja, ka jis nabeidzja tuos lyugšonas un aizmyga. Meža sorgs pa klusiņam īguoja šķyunī, kur gulēja aizmidzis ceļaveirs, un gribēja jam atcierst ar ciervi golvu. Aiznesja meža sorgs ciervi un kai lyka ceļaveiram par koklu, ciervs uz reizes atkrita, kai nu dzelža. Razboinīks meža sorgs īruovja guni un gribēja pasavērt. Verās, guļ ceļaveirs un ir pus dzeļža. Nūsabeida meža sorgs un dreižuok aizguoja uz sovu sātu. Reitā pasacēļa ceļaveirs un atīt uz ustobu. Meža sorgs tyulen krita ceļūs ceļaveiram un pīsazyna, ka jis gribēja jū nūsist. Tūlaik ce]aveirs pasacīja: "Es par sovu myužu nikam un nikod napadarīju slykta, par tū mani Dīvs naaizmiersa "

"Par kū tu nakti beji pus dzelža?" vaicuoja meža sorgs.

Ceļaveirs jam atbildēja: "Par tū es beju pus dzelža, ka nabeidžu vakar lyugšonas; man cīši guoja mīgs. Jo byutu beidzis, tūlaik byutu vyss dzelža."

Tai nu tuo laika meža sorgs atstuoja sovus nalobūs dorbus, bet ceļaveirs tai vysu laiku staiguoja pa pasauli un muocīja ļaudis, kuri napīzyna Dīva.