Vīnā mozā muojiņā dzeivuoja vecīte. Jai beja meitas meita Agata. Meitiņa beja okla, un vecenīte pavysam vaca tai ka nūpelnīt sev maizes viņa navarēja, bet dzeivuoja ar tū, kū vecenīte staiguodama pa pasauli pīlasīja.

Vīnu reizi Agata aizguoja lasīt skuobiņas un uotrumā satvēra kalvīti. Pļovas kalvīte suoka lyugt meitiņu, lai jei palaiž jū teikdama: "Kuo tu gribi, es vysu tev izdarīšu, 1aid tik maņi!"

Meitiņa nūsabeida un izlaidja kalvīti nu sovom rūkom, bet paša aizskrēja uz muojom pastuostīt sovai vacmuotei par nūtikšonu. Vecenīte atbildēja jai: "Ej dreiži uz tū pašu vītu, tur tev gaida laime, un palyudz, lai tys, kurs beja tovuos rūkuos, īdūd tev drusku naudas, par kuru mes varēsim sev kaut kū nūpierkt!"

Agata tyulem aizskrēja, bet tai kai viņa beja okla, viņa navarēja atrast tū vītu, kur lasēja skuobiņas, un suoka rauduot. Pļovas kalvite otkon atskrēja un teicja: "Kuopēc tu raudi?" Agata nūsabeida, bet tūmar naaizbāga un teicja, kū jai vacmuote lyka prasīt. Pļovas kalvīte atbildēja: "Es, kalvite, beju tovuos rūkuos un apsūlēju tev vysu izdarīt. Paļdīs tev, ka tu maņi izlaidi, bet tū, kuo tu prasi, es navaru tev dūt. Bet ja gribi es pataisīšu skaidras tovas acis, tai ka tu varēsi vysu redzēt un dabuot sev dorbu, ar kuru nūpelnīsi paša naudas un maizes!"

Agata nūkrita ceļūs un ar osorom lyudzja tū izdarīt.

Tūlaik kalvīte pajēmja meitinas acis, nūmozguoja juos rosā, un pasacīja, lai Agata atsagulst uz muguras. Meitiņa tai izdarīja.

Kalvīte ar sovom draudziņom atnezja daudz rosas un nūmozguoja vysu Agatas vaigu. Kad Agata pīsacēļa viņas okluos acis jau vysu varēja redzēt, bet par breinumu, kalvītes vītā uz zemes gulēja lela cjuška, kuŗa uotri aizskrēja pūrā. Agata laimīga atnuocja pi vacmuotes un pastuostīja vysu. Vecernīte tyulen aizvedja Agatu pi saiminīka, kurs īdevja jai vītu. Tad struoduoja Agata un dzeivuoja ar vecanīti labi. Bet pa šai dīnai viņa navar atmiņēt, kas beja jai rūkuos, vai patīši pļovas kalvīte, vai cjuška.