Senejūs laikūs, kad Dīvs ar svātim staiguoja pa pasauli, kaida apvyda ļaudis beja cīši sagrākuojuši. Dīvs gribēja nūstruopēt. Dīvs ar vīnu svātū atguoja uz tū apvydu, īguoja pi vīna vecīša un pasaprasīja uz nakts muojom. Vecīts jūs īlaidja. Vokorā, kad atsagula. Dīvs soka svātajam: "Es šū apvydu struopēšu un izlaisšu leitu, kuns leis septiņi godi!"

"Kū tad ļaudis ēss?" prasīja svātais.

"Leits leis, byus slapns un byus daudzi vardju; ļaudis vardes ēss," atbildēja Dīvs.

Vecīts sarunu dzierdēja un reitā, kad vysi pīsacēļa, vecīts sacīja Dīvam: "Vai, Dīviņ, es gon lobuok mieršu zemē, bet vardju naēsšu!"

Tad Dīvs padevja vecīšam vistiņu un sacīja: "Kad tev gribēsīs ēst, tu pakroti itū vistiņu, jei nūdēs ūliņu, tu vuorej ūliņas un puordzeivuosi septiņi struopes godi!" Vecīts pajēmja vistiņu un Dīvs ar svātū aizguoja.

Pēc tam dreiži suoka leit leiti un leja septiņi godi. Ļaudim tryuka maizes un jī puortyka ar vardem, bet vecīts vuorēja ūliņas un ēdja. Puorguoja septiņi godi. Pi vecīša īguoja tys pats svātais, ar kuru Dīvs nazkod beja atguojis.

"Paldīs, Dīviņam, ka jis mani izgluobja nu vardju ēsšonas!" sacīja vecīts.

"Bet vai tu zyni, kū tu ēdi?" prasīja svātais.

"Es vystas ūlas ēžu!" atbildēja vecīts.

Tad svātais soka: "'Tyuleņ es tev paruodīšu, kū tu ēdi!"

Svātais pajēmja tū vystu un svīdja uz zemes, Nu vystas izataisīja lela varde. Tad svātais soka: "Tu ēdi ituos vardes ikrus!"

Svātais aizguoja, bet vecīts saprota, ka arī jū Dīvs beja struopējis.