Vīnā cītumā sēdēja vīns razboinīks, kas nikod naredzēja saules, un viņam beja gryuti uz sirds, kod jis dūmuoja por sovim bārnim un sīvu. Cītuma ustobā beja augsts moziņš lūgs, kur tik moz beja redzams gaismas stariņš. Vīnu reizi tys razboinīks nūžāluoja por sovim grākim un apsūlējās vairuok nagrākuot. Jis pīguoja pi lūga, īraudzēja vonogu un suoka vaicuot, lai tys nūsādas uz juo lūga, nūdzīdoj dzīsmiņu, un pastuosta, kas ira pasauļī. Vonogs atbiļdēja: "Es namuoku dzīduot, un nazynu, kas ir pasauļī, jo pašs dzeivuoju tuoļi nu ļaudim." Tū pascēdams, jis aizskrēja prūjom.

Ūtrā dīnā razboinīks īraudzēja caur lūgu kaiju. Jis otkon prasēja kaiju izstuostīt, kas ir pasauļī. Kaija viņam atbildēja: "Es dzeivuoju uz yudiņa jyurā un nazynu, kas ir pasauļī pi ļaudim, dzīduot arī namuoku." Un aizskrēja prūjom.

Aizrauduoja razboinīks un aizguoja gulēt. Trešā dīnā jis otkon stuovēja pi lūga - skotās: sēd lakstīgola. Jis pavaicuoja ari lakstīgolu padzīduot un pastuostīt, kas nūtika pasauļī. Lakstīgola, ilgi nadūmuodama, suoka dzīduot un stuostīt, kas ir uz pasaules. Juos dzīsma skanēja: "Dūmoj por sovim bārnim, jī tevi mīļ un gaida tevi."

Razboinīks suoka vēl cīšuok rauduot un nūžāluoja por sovim grākim. Dīvs izdzierdēja un paleidzēja jū atsvabinuot nu cītuma. Tai tys razboinīks ilgi dzeivuoja ar sovim bārnim un nagrākoja pašs, arī sovus bārnus sorguoja nu grākim.