Kaidu reizi senejūs laikūs vīns zemnīks sagiva mežā vīnu luoču un grybēja jū aizvest dzeivu uz sātu. Zemnīks pīsēja luočam pi kokla viervi un vad. Mežā pi vīna pura luočs brīsmīgi sasadusmuojuos un grybēja saplēst zemnīku. Bet taišņi zemnīkam par laimi pošā ceļa molā beja lela dūbe, uz kuras beja apsaguozīs nu kūka zors. Jis nu bailes kai skrēja, tai pasakuora uz ituo kūka uz poša dūbes vyda. Zemnīks, turādamīs ar rūkom aiz kūka, karinuoja taišņi dūbī. Tanī dūbī beja lela cyuška, kura ari gaidīja, koleidz zemnīks īkriss dūbī, jei tyuleņ jū apēss. .Zemnīks karinej uz kūka un veras, ka nu divas puses jam jīt nuove. Jis sasajēmja vysu sovu spāku un suoka klīgt paleiga nu Dīva puses. Luočs grybēja ari uz šuo kūka izleist, bet kai leida, tai kūka zors nūsalauzja un luočs īkryta taišņi tanī dūbī, kur cyuška gaidīja zemnīku. Zemmīks koč ari kryta tanī pošā dūbī, bet par laimi aizaturējuos aiz zuolis, kura auga pi pošas dūbes. Tai luočs palyka pi cyuškas, kura jū tyuleņ rausta, bet zemnīks laimīgi izleida no tuos dūbes, kur gaidīja jū zynuoma nuove. Zemnīks nyu guoja pa ceļu; puormeta krystu un pascēja: "Paļdis Visaugstuokam Dīvam por paleigu, ka as tyku vaļā nu tyk brīsmīgas nuoves."