Vienu reizi dzivojis ķēniņš ar ķēniņieti un viņiem bijusi skaista meita. Negrib meita dzīvot pie saviem vecākiem, viņai patiktos brīvāka dzīve. Aizbrauca ķēniņa meita uz vienu svešu pilsētu un iesāka tur dzīvot viegli un palaidnīgi. Bieži viņa uzdzīvoja ar visādiem kungiem un beidzot viņai piedzima dēls. Negribēdama to audzēt, lai nebūtu jākaunās no ļaudim, viņa pajēma puisēnu, piesēja tam kaklā akmeni un ielaida jūŗā.

Bērns tomēr nenoslīkst vis, bet to uz akmens aizdzen tālu jūŗā, Viņi to pārdzen par jūŗu un viņš tiek aizdzīts svešā malā. Tur mācītāja kalpone pašulaik mazgāja drēbes. Redz tādu brīnumu, atskrien uz māju un visu izstāsta mācītājam. Mācītājs aiziet uz jūrmalu, izvelk bērnu un pajem to pie sevis audzēšanai. Puisēns ir ļoti skaists, ka nevar vien noskatīties. Kad puika bija jau izaudzis liels, viņš sāka prasīt audžu tēvam, lai atlaistu viņu iet pasauli paskatīties. Mācītājs sarīkoja atvadīšanās maltīti, salūdza viesus um tad pavadīja jaunekli ceļā. Viesi sadeva viņam daudz dāvanu. Brauc, brauc jauneklis - tad atstāj savas mantas, tikai domāja nopirkt dārgu apģērbu. Iebraucis vienā lielā skaistā pilsētā, viņš atrada tur bagātu tirgotāju un nopirka dārgas drēbes. Tirgotājs brīnijās, ka par šīm drēbēm jauneklis piebēra viņam tik daudz naudas. Gadījās arī tanī laikā tirgotavā ķēniņa meita, jaunekļa māte, un viņai ļoti patīk jauneklis, tāds savāds bagāturis. Viņa ielūdz jaunekli pie sevis pīlī. Ķēniņam arī patīk puisēns un viņš liek salaulāt to ar savu meitu, kas bija puisēna māte.

Pāriet kāzu gads, jauneklim ir jāiet ar savu sievu guļamistabā. Viņi abi guļ, bet jauneklis pavisam nekust: nesaka ne vārdu, nepieliek ne roku pie savas sievas. Ķēniņa meita viņu visādi lutina, dod daudz dāvanu, bet jauneklis paliek tāpat noskumis.

Vienu nakti viņš atstāj pili un aiziet projām. Iet, iet un pieiet pie jūrmalas - skatās: stāv mājiņa. Iet mājiņā iekšā un prasa tur vecīšam, kādēļ viņš šeit viens pats dzīvo. Vecītis izstāsta, ka še jūŗā esot viena sala, kur neviens nedzīvojot, bet tanī esot viena kapliča. Reiz par gadu mācītāji braucot uz to kapliču Dievu lūgt, šis nu esot tas pārvedējs un kapličas sargs. Jauneklis atdod viņam visu mantu un lūdz vecīti, lai viņu novestu uz to kapliču un atstātu tur vienu pašu.

Vecītis tā arī izdara: noved puisēnu, ieslēdz viņu kapličā un atslēgu iesviež jūŗā. Paiet ilgs laiks, nomirst bīskaps, meklē citu, bet nevar dabūt. Vārdus saucot, ne pie viena neaizdegas svecīte. Viens vecs mācītājs arī iedomājas par kapliču un svece tūliņ aizdegas. Brauc uz jūrmalu pie vecīša un teic, lai aizved šo uz kapliču. Tad vecitis izstāsta, ka viņš atslēgu iemetis jūŗā. Dabūja vienu zvejnieku un liek tam zvejot. Zvejnieks izvelk vienu lielu zivi. Uzšķērž to zivi un atslēgu atron zivs iekšās. Aizbrauc uz salu, atslēdz kapliču un ierauga tur vienu baltu vecīti Dievu lūdzam. Vecīti nu ļoti lūdz, lai viņš paliktu par bīskapu, un viņš beidzot arī paklausa. Jaunais bīskaps neko tā nemīlēja kā grēku sūdzēšanu. Viņš biktēja cilvēkus pa divi trīs stundām.

Dzirdējusi par tādu brīnišķīgu bīskapu, ķēniņa meita arī aiziet grēkus sūdzēt. Stāsta. stāsta savus grēkus, bet bīskaps vēl prasa, vai vē1 nav kādi un vai tas jau ir viss. Tad beigās ķēņiņa meita izstāsta visu, ka viņa nonāvējusi savu bērnu un iesviedusi to jūŗā. Pēc tam bīskaps nobučojis viņu un atzinies, ka viņš ir šās dēls. Viņi abi palikuši baltāki par sniegu un aizgājuši debesu valstībā.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir tulkota rakstu valodā. P. Š.