Dzeivuoja kūpā treis zagļi. Vīnu reizi jī nūguoja uz vīnu muižu, tur nūzoga daudz vysaida monta un nūnesja uz lelu mežu, lai nikas navarātu atrast. Sēd zagļi mežā un dūmoj: "Kū darīt ar itū montu, kai jū izdalīt?"

Jīm īgribējās ēst un jī runoj tai: "Vīnam nu mums vajadzēs nūīt uz mīstiņu, nūpierkt kaut kū, kū ēst un dzert."

Vīns nu zagļim pasajāmēs īt uz mīstiņu un pierkt kū ēst un dzert, bet divi zagļi palyka pi monta mežā. Zaglis īt uz mīstiņu un dūmoj: "Kū izdarīt, lai itū montu pajemt vīnam pašam?"

Sadūmuoja zaglis nūpierkt nuoves zuoles un pīlīt brandvīna butelī. "Jī kai izdzers, tai byus gotovi, bet es vīns pats pajemšu montu."

Kai; sadūmuoja zaglis; tai ari padarīja. Nūpierka vysaida ēdīna un brandvīna, kurā pīlēja zuoles, kab nūtrucēt sovus bīdrus.

Divi mežā palikušī zagļi sarunuoja tai: "Kad atīs nu mīstiņa bīdrs, mes jū nūsissim un montu sadalīsim paši."

Atīt nu mīstiņa bīdrs ar ēdīnu un brandvīnu. Palykušī divi bīdri satvēra jū un nūsyta.

"Nu," saka vīns bīdrs ūtram, "Tagad izdzersim brandvīnu un paēssim, tūlaik dalīsim montu !"

Suoka bīdri dzert un ēst. Vēl napabeidzja ēst, ka jīm; jau aizsuoka vādars suopēt un jī nūmyra. Tai nivīnam zagļam nadatyka monts. Jī beidzja sovu dzeivi un jūs mīsu apēdja vylki, palyka vīni kauli, bet duorgs monts tagad guļ mežā un nikas par itū nazyna.