Vacūs laikūs dzeivuoja uz šituo pasauļa mežūs seši razboinīki, jī laupīja un syta daudz ļaužu, bet jūs nikai navarēja sagiut, kab nūlikt jīm struopi par jūs dorbim. Jī dzeivuoja prīceigi un vysu tū montu, kuru jī dabuoja, jī dalēja kotram pa vīnaidai daļei. Vīnu reizi itī razboinīki beja nulaupējuši nazkur lelu montu, daudz vysaida zalta. Jī saguoja bīzā mežā un nūsprīde vysu itū dabuotū montu otkon sadalīt kotram pa vīnaidai daļei. Cikam ji runuoja un sprīde, kai vysu izšķiert, jīm aizsagribēja ēst. Vīns nu jaunuokū razboinīku tyka nusyuteits uz mīsteņi nūpierkt maizis un brandvīna. Tys razboinīks īdams tai dūmuoja: "Ļūti žāl, ka tys monts natyka man vīnam pašam rūkā! Bet tys na bāda - es zynuošu, kai tikt nu munim bīdrim vaļā."

Palykušī pīci razboinīki dūmuoja tai pat un sprīde sovā storpā, kai byutu tikt vaļā nu sastuo bīdra un pajemt sev arī juo daļi. Jī sarunuojās nūkaut tū razboinīku, kurs aizguoja uz mīsteņi pēc maizis un brandvīna. Tikko atguoja tys sastīs bīdrs, vysi razboinīki krita jam viersā, nūkova jū un mīsas aproka zemē, tod sādās pī ēdiņa un brandīņa. Vēl napabeidze sovas ēšonys, kad sajuta jīm vādarā brīsmeigas suopes, jī vysi pakrita pi zemis un par mozu breidi vysi pīci nūmyra. Tys sastais mīsteņī beja nūpiercs nuoves zuoļu un ībēris ēdīnī. Pēc ituo par nalelu laiku ļauds atroda itūs pīcus razboinīkus bizā mēžā vysus nadzeivus un pi jūs daudz duorga monta. Nu tuo laika tymā pusī nav taidu razboinīku, ļauds dzeivoj cīši lobi, nikas jūs naiaizkar.