Starp laulātiem ļaudim arvienu mēdzot tā būt: ja vīrs ļoti čakls, tad sieva paslinkāka, un ja sieva mudīga, tad vīrs mēdzot gausāks būt. Pati Laimiņa tā esot reiz nolēmusi.

Viņa reiz pa zemes virsu vecas sieviņas izskatā staigādama, prasījusi gailim ceļu. Gailis atteicis: "Es pa sētas vidu vien nolokos, tādēļ nezinu parādīt ceļa, bet re, tur saulgozī guļ mūsu puisis, tas zinās."

Laimiņa prasījusi puisim. Puisis, nevīžodams pacelties, izcēlis, tāpat guļot, labo kāju un rādījas ar kāju, uz kuŗu pusi jāiet. Laimiņa neteikusi nekā. Gabalu gājusi, tā ieraudzījusi meitu čakli linus plūcam.

"Vadzi, meitiņ, parādi man ceļu!"

Meita tūliņ tecējusi naigi, naigi ceļu rādīt. Šķiroties Laimiņa sacījusi: "Tur saulgozī guļ puisis, tas tev būs jāņem par vīru, jo tā es atronu par labu esam. Tu esi ļoti čakla, viņš pakūtrāks, jūs labi kopā saderēsit. Kā Laimiņa toreiz lēmusi, tā arī vēl šodien tas piepildoties.