Vienreiz bijis viens puisis; tas bijis pa(r) daudz slinks: darba laikā gulējis apakš ābeles, plātījis muti un viļinājis a(r) mēli, lai kāds ābols kristu mutē iekšā, jo nevīžojis vis noraut.

Viena meita a(t)kal bijusi dikti čakla: tur necik tālu pļāvuse rudzus un noslāpuse.

Ta(d) viens vecs vīriņš gājis un prasījis tam slinkajam puisim ceļa. Bet šim no liela slinkuma neticis izcelties, viņš tik(ai) tā ar kāju parādot: "Tur, tur, ej, vecais!"

Nu vecais ejot pie tās meitas un prasot a(t)kal ceļa. Šij a(t)kal no liela čakluma nebij(i)s vaļas parādīt, pametusi tik(ai) ar acim, teikdama: "Tur, tur eita, vecais!"

Un tā Dievs nospriedis: tam slinkajam puisim vajagot to čaklo meitu apņemt.

No tā laika laulāto starpā esot gandrīz arvienu tā: viens čakls - vai nu vīrs, vai sieva - otrs a(t)kal slinks.

P i e z ī m e: Stūrmuižā saka: viņš tik slinks, ka savu actiņu nevīžo aiztaisīt! Un tāds šis puisis arī bijis. L. P.