Vienreiz gājis Dieviņš kā nabags pa ceļu, kur malā sēdējusi jauna meita. Uz lūgumu, lai parādot ceļu, šī ar kāju parādījusi uz ceļa pusi. Dievs ne vārda neteikdams, gājis tālāk. Saticis otru meitu nākot - tai arī prasījis ceļu. Šī mudīgi, tam blakus iedama, tecēdama - teikusi: "Te, te, tētiņ, celiņš - ej pa to!" Projām iedams Dievs uz meiteni teicis: "Tu esi čakla, tādēļ dabūsi slinku vīru un skaties tur, tā sliņķe, dabūs mudīgu!" - Še gan izskaidrosies paruna, ka slinkās meitas vienmēr dabūnot mudīgus vīrus, un čaklās slinkus.