Dzīvojuši vīrs ar sievu. Viņiem bijis dēls bez rokām un kājām, kādēļ tas arī daudz neko nebijis redzējis, jo gandrīz vienmēr gulējis istabā. Reiz vīrs un sieva aizgājuši baznīcā. Pa to laiku pie dēla atnācis vecs vīriņš un teicis, lai dodot dzert. Dēls teicis, ka viņam neesot ne kāju ne roku, kā lai viņš to izdarot? Tad vīriņš atkal prasījis, lai taču dodot dzert, bet dēls tāpat atbildējis. Tad vecītis stingri uzstājies, lai mēģinot tikai iet, gan varēšot. Dēls sācis arī grozīties un tam radušās kājas un rokas. Nu tas arī mudīgi padabūjis dzeŗamo un vecītis aizgājis.

Dēls domājis iet apskatīties pa āru kaut ko un nonācis pie ezera. Tas gājis ezeram pāri, jo iekšā negrimis. Pārgājis pāri ieraudzījis baznīcu un domājis iet paklausīties, ko mācītājs stāsta. Iegājis baznīcā un nosēdies pašā priekšā un klausījies. Te paskatījies zem kanceles un ieraudzījis velnu, kas uz tēļādas pierakstījis to vārdus, kas baznīcā smējušies vai runājušies. Teļāda bijusi tik pilna, ka to velns stiepis arvienu lielāku. Stiepot velnam izsprucis mazs troksnītis, par ko dēls pasmējies. Tūliņ tas redzējis velnu neskaidrāki, jo arī viņu velns pierakstījis uz teļādas. Kad dievkalpošana beigusies, dēls gājis uz mājām pa to pašu ceļu, kur nācis par ezeru, bet tas grimis jau drusku ūdenī, jo bijis jau izdarījis vienu grēku.