Vecos laikos vienam ķēniņam bijis ap pili ļoti skaists dārzs un dārzā rāma meža-cūka, kas ķēniņam vaļas brīžos laiku pakavējusi. Bet meža-cūka kādā dienā nozūd uz ātru roku kā ūdenī. Ķēniņam meža-cūkas ļoti žēl un, nevarēdams to tuvumā nekur atrast, tas pavēl visiem pavalstniekiem cūku meklēt. Bez tam apsola savu princesi atradējam par sievu dot. Šo pavēli dabūja zināt kāda tēva trīs dēli : divi gudri un viens muļķītis, vārdā Ansītis. Gudrie brāļi tūdaļ sedlo savus zirgus un jāj mežā cūku meklēt. Ansīti tēvs nelaiž: ko nu muļķītis atradīšot. Ansītis tikmēr lūdzās, kamēr tēvs beidzot atvēl. Ansītis kājām steidzās uz mežu; bet apmaldās un sāk pilnā balsī raudāt. Te piestājās pie raudātāja vecs vīriņš un prasa: "Dēliņ, kālab raudi?"

"Jā, kā tad neraudāšu? Iznācu ķēniņa pazudušo meža-cūku meklēt un nu, cūkas nedabūjis, vēl apmaldījos."

"Dēliņ, apmierinies, redz kur pie priedes cūciņa guļ," vecais smējās.

Un patiesi meža-cūka bija turpat aiz muguras. Ansītis nu pateicās vecītim, ceļ cūku uz pleciem un stiepj to uz mājām. Bet mežā abi gudrie brāļi panāk Ansīti, atņem tam cūku un pašu nosit. Mājā teic tēvam, ka Ansītis laikam nomaldījies. Trešā dienā ķēniņš no priekiem par atrasto cūku izrīko lielas medības. Te medījot kāds no mediniekiem paceļ mežā lielu, brīnišķīgu tauri, kuŗā pūšot skan tādi vārdi: "Mīļo mediniek! nepūt mani: brāļi mani nokāva, meža-cūku atņēma!"

Visi nu sanāk ap brīnuma tauri: viens papūš, otrs papūš, bet taure citādi kā neskam, tā neskan. Beigās paņem arī viens no Ansīša brāļiem tauri. Nu taure vairs neskan vis tā, bet šitā: "Šis brāļa slepkava, šis brāļa slepkava; ko pūti vēl, liec mierā mani, liec mierā mani!"

Brālis no dusmām met tūdaļ tauri zemē. Taure acumirklī paliek par Ansīti. Ķēniņš iemet abus brāļa slepkavas cietumā un Ansīti pieņem par znotu.