Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Muļķītis savu tēvu dikti mīlēja, bet gudrie brāļi tēvu nevarēja ne acu galā ieredzēt. Tēvs teica vienu dienu dēliem, lai braucot mežā pēc malkas. Nobraukuši mežā, gudrie brāļi sarunāja muļķīti nokaut. Tā viņi nu arī nosita muļķīti, apkasa to ar smiltim un sunām, un virsū uzstādīja ķiršu koku. Kad gudrie pārbrauca mājā bez muļķīša, tēvs tūlīt prasīja, kur muļķītis. Gudrie tikai atbildēja: "Viņš mums atklīda."

Tēvs teica, lai viņi iet meklēt, bet gudrie atbildēja: "Mums viņa nevaig; ja tev viņa vajag, tad ej meklē."

Tēvs pat bija slims, tapēc nevarēja iet meklēt, un dikti bēdājās, ka muļķītis pazudis.

Pēc ilga laika pa to ceļu mežā brauca kāds ceļinieks, izkāpa no ratiem, piegāja pie ķiršu koka un nogrieza no tā stabuli. Šis ceļinieks nu sāka pūst savu stabuli un tā skanēja šā: "Mīļo ceļiniek, nespēlē, žēlo mani nabagu. Brāļi mani nokavuši, ar smiltim un sūnām apkasuši, krusta vietā uzstādīja ķiršu koku."

Ceļniekam braucot uznāca nakts, viņš iegāja tuvākā mājā, un tā bija taisni muļķīša māja, ko ceļinieks nezināja. Svešinieks deva pūst savu savādo stabuli tēvam. Stabule nu skanēja tā; "Mīļo tētīt, nespēlē, žēlo mani nabagu. Brāļi mani nokavuši ar smiltim apkasuši, krusta vietā uzstādījuši ķiršu koku."

Paņēma arī dēli to stabuli pūst, bet stabule nu atkal skanēja: "Brāli, slepkava nespēlē, žēlo mani nabagu! Jūs mani nokavāt ar sūnām un smiltim apkasāt, krusta vietā uzstādījāt ķiršu koku."

Nu tēvs saprata, ka gudrie dēli muļķīti nokavuši. Tagad gudrie dēli vairs nedrīkstēja pie tēva palikt, bet aizbēga par pasaules klaidoņiem.