Vīnai muotei beja treis meitiņas. Vacuakuos beja skaistas, bet jaunuokuo vysskaistuoka. Muote mīluoja vysas, bet tei Pastarīte jai beja gon meiļuoka, jo tei, pi vysa skaistuma, beja loba, struodīga un paklausīga. Vacuokuos meitas tikai pyuru kruoja un svuotu gaidīja, bet jaunuokuo vysus dorbus struoduoja. Par svuotim un pyuru tai nabeja kad dūmuot.

Vīnā skaistā vosoras dīnā, kad pļovas sleika puķēs un kad calmūs sorka zemines, treju meitu muotes pogolmā ībraucja bryugans ar svuotu. Vacuokuos muosas skaisti īsarusja un guoja vīsus sajemt, bet jaunuokuo dorba drēbēs turpynuoja sovu dorbu.

Tūmār svuots un bryugons vīnumār metja acis uz Pastarītes pusi.

Vacuokom muosom tys beja kai suols acī un juos lykuos pīrunuot muoti, lai Pastarītes nadūd. Muote arī nagribēja sovas pastarītes laist, bet svouti palyka pi sova. Golā, lai izbeigt streidu, bryugons teicja: "Vysas dzaltonītes skaistas, bet vīna maņ ir meiļuoka. Tūmār nyu es nateiakšu kura, tū paruodīs dorbs."

Muosas vaicuoja: "Kas tad tys byus par dorbu?"

"Jums byus juoīt ūguos. Kura pyrmuo pīlasīs ūgu vuocelīti, tei byus muna ļaudaviņa."

Meitines uotri paķēŗa pa vuocelītei un laidjās leidumā. Bet kas sliņķam dūs veiksmi? Jaunuokuos muosas vuocelīte jau seņ pylna, bet juom vēļ puses nav.

Pastarīte aicynuoja muosas muojā, bet tuos, radzādamas, ka tik pat byus juopalīk kaunā, laidja skaudību un dusmi vaļā. Vacuokuo izruovja teišām pajemtū nazi un gryudja Pastarītes sirdī. Ūtra muosa syta ar akmini golvā. Muosas saltu sirdi pabuozja muosas mīsu zam veitūla saknem, saibēŗa ūgas sovuos vuocelēs un uotri skrēja uz muojom. Bet te beja laimei gols: bryugons, radzādams, ka jaunuokuos nav, vaicuoja: "Kur tad Pastarīte?"

"Vai mes zynam, kiur jei moldas?" rupi atbildēja muosas.

"Ak tai? Tad īsim maklātu," taicja bryugons.

Nav ko darīt, gribi - nagribi, juoīt. Un vacuokuos muosas guoja meklēt, bet juos teišam nūvedja pa cytu ceļu. Atstaiguojuši leidz vokoram, maklātuoji tukšom rūkom grīzjās uz muojom. Nyu vacuokuos dūmuoja, ka bryugons jems vīnu nu juom, bet tys teicja: "Juo nav Pastarītes, tad es precības atlīku leidz cytai reizei."

Un aizbraucja uz muojom. Ceļš guoja par mežu un veitūls ar Pastarītes kopu ari beja natuoļ. Mežā braucēji padzierda skaistu dzīduošonu. Dūmuodami, ka tur dzīd Pastarīte, jī nūlēcja nu zyrgim un devjās mežā. Tik paguoja puors sūļu, kai dzīduošona nūklusa. Jūs prišķā nyu stuovēja kupls veitūls un apleik auga skaistas nīdrītes.

"Kas zyn, kas tur dzīduoja," teicja svuots. "Vokors tyvuojas, lobuok brauksim muojā!"

"Labi, bet juo nav pašas dzīduotuojas, tad lai maņ nīdrīte dzīd," teicja bryugons un, nūgrīzis skaistuokū nīdri, iztaisīja stabulīti. Bet tovu breinumu: Kai tik jis pyutja stabulītē, tai tei gauži dzīduoja :

                                 "Pyuti, tautīt, vai napyuti ,

                                 Suop muna sirsniņa nazīša dūrta;

                                 Suop muna galviņa akmiņa systa!"

"Kū tys zeimoj?" Teicja bryugons. "Te nazkas ir nūticis. Svuot, še, pyut tu."

Svuots pajēmja stabulīti un pyutja, un stabulīte otkon žāli žāluojuos :

                                   "Pyuti, svuotiņ, voi napyuti ,

                                    Suop muna sirsniņa nazīša dūrta,

                                    Suop muna galviņa akmiņa systa."

"Sovaidi gon jei skaņ," runuoja svuots.

"Vai nasagrīzsim atpakaļ? Varbyut meitu muote, kai vacuoka, muocēs paskaidruot."

Un jī obi laidjās atpakaļ. Ībraukuši leigaviņu muojā, dūd muotei breinīgu stabulīti. Kad tik muote pīlyka pi lyupom, stabulīte otkon skanēja:

                                    "Pyuti, māmiņ, voi napyuti,

                                     Suop muna sirsniņa nazīša dūrta,

                                     Suop muna galviņa akmiņa systa."

Muote nūsabeida. Dzīsme stuostīja lelu nalaimi. Un gribādama vēļ kū izzynuot, devja stabuli vacuokojai meitai un lyka pyust. Kai tik jei lyka stabuli pi mutes, tai stabule skanēja:

                                    "Pyuti, muosiņ, vai napyuti,

                                    Suop muna sirsniņa nazīša dūrta,

                                    Suop muna galviņa akmiņa systa."

Nyu vysi saprota, kū tys zeimoj. Tyuliņ sasēja vacuokom muosom rūkas un aizvedja uz tū vītu, kur gulēja Pastarītes mīsa. Vēļ jei nabeja vysa sastynguse un nazs, kai dūrts, stuovēja kryutīs. Bryugans uotri izruovja nazi. Nu kryutim izplyuda ašņa straujiņa. Pastarīte nabeja vysā nūkauta, vēļ varēja jū atdzeivinuot, bet kai? Un kluot stuovūšī jau ari nazynuoja, ka meitiņa vēl var atsadzeivinuot. Cikom tai stuovēja un, golvas nūlaiduši dūmuoja - kur bejis nabejis - nūsalaidja saules spaitiņš, nūskupstīja pastarītes vaigu, spūžā lūkā apjēmja mīsu un Pastarīte paplētja acis. Tymā pat breidī muosas nuzīdznīcas krita nadzeivas.

Bryugons ar gavilem pacēļa izbuolējušū Pastarīti, uzcēļa uz sova zyrga un vīgli devjās uz muojom.

P i e z ī m e. Pasaka ir drusku saīsināta. P. S.