Seņ senejūs laikūs dzeivuoja vīns tāvs, kuram beja treis mjaitas. Tāvs vysas treis mīluoja vīnaidi.

Vīnu reizi tāvs, tiergā byudams, vacuokom mjaitom nūpierka pa skustjaņam [galvas lakatam], a jaunuokai nūpierka skaistu spieļeiti. Vacuokom muosom palyka cīš žāl, ka jaunuokai ir tik skaista spieleitja. Juos palyka skaudeigas. Tagad storp muosom vairuok mīra nabeja, vacuokuos vīnmār jaunuokū buora ir cīš naīredzēja. Vacuokuos muosas nūrunuoja jū nūsist. Nūvadušys jaunuokū muosu pi azara, juos jū nūsyta, i aproka azarmolā, natuoļi nu leluo ceļa, kurs guoja pa azarmolu. Tāvs velti meklēja pjec pazudušuos mjaitas, bet atrost nikur navarēja. Jam palyka cīši žāl jaunuokuos mjaitas.

Vīnu reizi ap tū vītu, kur beja aprokta nūsystuo tāva mjaita, braucja nazkaids :kjēņaņš. Jis izdzierde, ka nazkas azarimolā cīši skaisti spielej. Jis dzierdēja, ka tur dzīduoja: ,"Div moosjaņis mani nūsyta un azarmolā aproka."

Kjēnaņš pīguoja pi tuos vītas i nūgrīzja tū stūbri, kas auga tymā vītā. Nu stūbra kjēnaņš pataisēja stabuli, kura izspjālāja otkon tūs pošus vuordus.

Kjēņaņš braucja gar ituo poša tāva muoju i nūdūmuoja puorguļāt juo ustabjaņī. Saimnīks sacēja: "Kur nu jyus, kungs guļāsit taidā acepļī?"

Bet kod kjēņaņš teicja, ka nikas, gon jau byus lobi, tod saimnīks jū ari īlaidja puorgulāt. Saimnīks pacīnuoja kjēņaņa ar kū varēja. Tod kjēnaņš īsuoka pyust ar stūbra stobuli, kurei beja nūgryzta azarmolā. Saimnīks ļūti breinovuos, kod jis izdzierda ītūs vuordus: "Div muosjaņis mani nūsyta i azarmolā aproka."

Vaineiguos muosys nyu saprota, ka tagad itys nūslāpums ir atkluots. Saimnīks cīši gribāja itū stabuli nūpierkt. Kjēņaņš sacīja, ka jei moksuos cīši duorgi. Saimnīks sacēja: "Es atdūšu vysu sovu montu, man nikuo iz pasauļa navajag, kab tikai varātum dabuot itū svilpi."

Tagad kjēnaņš radzjāja, ka jis nikuo nažāloj, kab tikai dabuot itū stobuli. Kjēņaņš atdjavja jam itū svilpi i sacēja: "Man nav vajadzeigs it nikuo,"

Saimnīks izstuostēja kjēņaņam, kai nūticis, par itū kjēņaņš beja cīši leidzjūteigs. Tāvs tymā pošā naktī sovys abadiv mjaitys padzyna nu sātys i pascīje, kab juos i sovu ocu naruodeitu iz itū vītu.

Tai juos palyka bez pajumtis, izstaiguoja nu vīnas sātys da ūtrai. Tai cjaļuos kolpyunis.