Seņ-senejūs laikūs lela meža molā dzeivuoja vecis ar sovu veceni. Jīm beja divi bārni: dāls Juonis un meita Ane. Bārni auga kai teiruma pučītes. Vīnu reizi vecene pasacīja sovim bārnim: "Ejit, bērniņi, uz mežu un pīlosit ūgu! Sabri myusu jau seņ losa ūgas, bet mes vēļ naatnesjam nivīnas ūdziņas."

Juonis ar Ani pajēmja kerzītes, aizguoja uz mežu un lasīja ūgas. Juonīts beja lobs puika un dreiži jau pīlasīja pylnu kerzīti. Anīte mīļuoja paša ūdziņu apēst, un juos kerzīte beja tukša. Anīte soka bruolīšam: "Dūd, es tovu kerzīti panesšu, tev jau tai gryuts!"

Juonīts atdevja Anītei sovu ķerzīti. Tai jī īt, Anīte otkon soka bruolīšam: "Es pīkusu nasdama" un sādās atsapyust. Taipat atsāda ari Juonīts un tī pat tyuleņ aizmyga. Verās Anīte, ka pi jūs īt lels luocis. Jei gribēja mūdynuot bruolīti, bet kad pasavēŗa uz pylnuos kerzītes ar ūgom, jai tyka žāl, ka na jei pīlasīja. Jei pajēmja kerzīti ar ūgom un aizskrēja uz sātu, bet bruolīti pametja aizmygušu mežā. Atīt Anīte z sātu un ruoda muotei, cik jei daudz ūgu pīlasīja.

"Kur Juonīts?" vaicoj muote. "Jis vēļ naatguoja uz sātu, jam apnyka lasīt," atbildēja Anīte.

Veči gaidīja, gaidīja sova dēļiņa, bet jis vys naguoja. Vokorā klausuos veči, ka pi durovom klaudzynoj. Izguoja vecs un īlaidja ustobā vīnu ceļveiru, kurs paprasija nakts muoju. Vecs ar sovu buobu pījēmja ceļveiru un īdevja jam vītu; kur puorgulēt. Nu maisiņa izlēcja smuks putniņš, sāduos saiminīkam uz placa un dzīduoja: "Muosa mani pametja, locis mani apēdja."

Kad putniņš beidzja dzīduot, muosiņa nūsabeida un tyuleņ palyka par akmeni, bet ceļveirs un vītas pazuda. Tai saimnīks ar saiminīcu pa šudin dzeivoj tymā pat ustabiņā un jūs dāls, putniņš, dzīd jīm smukas dzīsmes.