Dzeivuoja veirs ar sīvu, jīm beja treis meitas: divi gudras, trešuo muļķeite. Jai nabejis ni skaistu drēbu, kai tuom divi muosom, ni cytas boguoteibas. Jei vīna guoja pi gryutuokim dorbim, kamār juos muosas dzeivuoja ustobā, taisēja sev pyuru un gaidēja bryuguonu.

Vīnu reizi jūs tāvs, sataisējis lynus, taisējās braukt uz tiergu. Gudruos meitas soka, lai šuom atvadūt šolka drēbi, bet muļķeite nazalykās i zynuot. Tūlaik tāvs prosa muļķeiti: "Kū ta tev, meiteņ, atvest?"

A tī gultā gulēja slyma vecineite. Tei pamuoj muļķeiti pi sevis un soka: "Meitiņ, prosi, lai tēte tev atvad sudobra bļūdeņu un zalta uobeleiti."

Tūlaik muļķeite soka tēvam: "Tēt, ka jou tu man gribi kū atvest, tad atved man sudobra bļūdeņu un zalta uobeleiti."

Labi. Tāvs, puordevs lynus, nūpierk vacuokom meitom drēbes, kaidas jau juos prasēja, bet sudobra bļūdeņas un zalta uobeleiša navar un navar atrast. Pēdeigi atrūn gon pēdējā būdē. Atbrauc uz sātu, jis atdūd gudrom meitom drēbes, tuos aizīt uz sovu ustobu. Muļķeitei atdūd sudobra bļūdeņu un zalta uobeleiti. Otkon tei veceite pamuoj meitiņi un soka: "Meitiņ, īlīc uobeleiti bļūdeņā un soki : "Vuoļuojis, vuoļuojis, uobeleit, ruodi man vysus pasauļa skaistumus, vysus karus, vysas jyuras, vysus kolnus, ļaudis un vysu, kas tik vīn uz pasaules ir."

Meitiņa dora tai, kai pamuocēja vacuomuote, un tys uobeleits ruoda vysu,.vysu, kū tik vīn jei grib. Kad īraudzēja tī gudruos muosas, tad juom sasacēle lela skaudeiba, juos kai nabejs gribēja sudobra bļūdeņu un zalta uobeleiti dabuot sev. Juos gribēja muļķīti nūbeigt. Vīnu reizi juos, satykušs muļķeiti, soka: "Īsim, muoseņ, uz mežu ūgu palaseitu!"

Muļķeite, ni kuo silykta nodūmuodama, aizguoja ar. Bet sudobra bļūdeņa un zalta uobeleiti jei beja atdavuse tēvam, lai pagloboj. Mežā juos losa, losa ūgas, a tuos gudruokuos muosas kūpā vīn staigoj un meklej loba matamuo, ar kū nūsist muļķeiti. Vāluok, kad jau beja pīlasējušas pylnus traukus, juos dabuoja mītu un nūsyta sovu muosu un nūgloboja zam syunom. Pašas pricuodamuos guoja uz sātu. Tāvs ar muoti prasēja: "Kur tad jaunuokuo muoseņa?"

Juos atbildēja, ka nazynūt pavysam, kur palykuse. Šuos palykušas te pat molā, a jei īguojuse mežā īkšā. Šuos gon klīgušas, bet jei naklausējuse. Tagad, kad pīlasējušas pylnus traukus un gribējušas īt uz sātu, saukušas, saukušas, bet navarējušas nikuo sasaukt. Tāvs un muote stypri izzabeida un guoja uz mežu maklātu. A tuos pa muojom izameklej sudobra bļūdeņas un zalta uobeleiša, bet naatrūn.

Tymā mežā gons ganījis lūpus. Jis iraudzējis un izguoji uz vīnas skaistas vīteņas. A vīna kryuteņa tī pavysam bejuse skaista: nūauguse vysa ar skaistom, skaistom puķeitem, a pašā vydā skaista nīdreite. Gans nūgrīž tū nīdreiti un iztaisa stabuleiti. Kai pyuš stabuleitē, i pats nūsabreinoj. Tai skan : "Pyut, pyut, ganeņ, lai izdzierst muns tāvs, māmeņa, ka mani muoseņas atmuonēja uz mežu, nūsyta un pabuoze zam syunom."

Tai pīguoja pi tuo gona tuos meitiņas tāvs un muote un vaicoj: ,Vai naesi redzējis kaidas meitiņas?"

Ganeņš atbild, ka naasūt vys redzējis, bet lai pasaklausūt, kai tei stabuleite dzīdūt. Stabuleite skanēja ar taidim pat vuordim un taidā pat bolsā, kaidā runuoja tei meitine. Tad tāvs ar muoti suoka brēkt uz gona, ka tys asūt meiteni nūsitis, bet tik tai pyušūt. Gons ar otkon turējās pretim, sacēja, ka šis vars paruodēt vēl tū kryuteņu, nu kuros grīzs nīdreiti. Gons nūvede jūs un paruodēja tū vītu, kur beja auguse nīdreite. Tī jī zam syunom atroda nadzeivuos meitiņas mīsu.

Kad jī pyuta stabuleitē, jei skanēja: "Cytaiž gon manis naatdzeivynuoset, dabuojīt nu kēneņa dzeivuo yudiņa, aplejīt mani, tod es byušu dzeiva."

Tai tāvs aizīt uz kēniņu pēc dzeivuo yudiņa. Jaunais kēneņš. soka, ka kai tik palikšūt dzeiva, tyuleņ pyrmū lai vadūt uz šū. Tai arī padarēja. Kai metiņa palyka dzeiva, jū tyuleņ aizvede uz kēneņu, par juo labdareišonu. Kad jaunais kēneņš īraudzēja skaistū meitineiti, jam jei ļūti īpatyka. Jis jū pajēmja sev par sīvu. Tūlaik ķēneņš soka: "Kaidu tu struopi gribi, lai mes struopātu tovas muosas?"

Bet jei sacēja, ka šei nagribūt nikai muosu struopēt, bet lai juos ejūt uz šūs pili un lai dzeivojūt. Tāvs atdeve sovai meitinei juos sudobra bļūdeņu un zalta uobeleiti un jei dzeivoj par kēneņini, bet juos muosas, kuŗas jū beja nūkovušas. aizguoja uz pili un palyka par sovas muosas muļķeites kolpyunem.