Kādā malienes stūrī esot liela ieleja, kur vecos laikos pa naktim ļaudis allaž dzirdējuši žēlu vaidēšanu. Neviens nevarējis saprast, no kā īsti šī vaidēšana ceļas. Dienas laikā tur nekā sevišķa nevarējuši atrast, tikai viens cilvēka stilba kauls tur mētājies.
Reiz vienā vakarā it vēlu pa to ieleju nākušiu uz māju pagasta ļaudis no muižas darbiem. Izdzirduši atkal vaidēšanu. viņi steigušies, cik spēdami, no ielejas laukā, bet viens nebēdīgs jauneklis paslēpies krūmos un gribējis uzmeklēt to vaidētāju. Mēneša gaismā staigādams, viņš redzējis, ka tas stilba kauls kustas un apkārt griezdamies vaid. Jauneklis steigšus pieskrējis klāt un saturējis to kaulu ar abām rokām. Vaidēšana tūliņ apstājusies un jaunekļa priekšā parādījies viens vīrs, kas to mīļi noglaudis un sacījis: "Paldies par tavu drošo sirdi un labo darbu! Es savā laikā biju varens zviedru ķēniņš un man bija liels karaspēks. Es uzvarēju vienu zemi pēc otras, bet manai augstprātībai nebija nekāda gala. Tā es nonācu šai ielejā, bet sastapu še pretinieku, stiprāku par mani. Sīvā kaujā es tiku uzvarēts un dabūju savu galu. Meža zvēri un putni apēda manas miesas un tagad ir atlicis tikai vairs šis stilba kauls. Tu atpestīji mani no grūtām mokām un es ceru, ka tu šo darbu izvedīsi līdz galam. Izroc šeit kapu no ziemeļa uz dienvidus pusi, ieliec tur šo stilba kaulu un ataicini mācītāju, lai nosvētī. Kad viss tas ir izdarīts, tad paroc kapu vēl drusku dziļāku, tur tu atradīsi savu algu."
Visu to izstāstijis, svešais vīrs atkal pazuda. Jauneklis aizgāja uz māju um jau rīta gaismā atnāca uz ieleju kapu rakt. Kapū viņš ielika to stilbu kaulu un tad gāja mācītāju aicināt. Mācītājs gan negibēja jauneklim ticēt, bet kad tas ļoti lūdzās, tad aizgāja arī un noturēja Dievvārdus. Kad mācītājs bija atkal aizgājis, tad jauneklis ielaidās kapā un sāka rakt dziļāki. Lāpsta drīz vien atdūŗās uz kaut ko cietu, kas izrādījās par lielu vaŗa podu ar vāku virsū. Jauneklis lūkoja podu izcelt, bet nespēja to ne pakustināt. Vāku nojēmis, viņš redzēja, ka tas viss ir pilns zviedru daldeŗu. Pēc ilgāka laika viņš iztukšoja visu podu, paslēpa naudu krūmos un vēlāku pārveda to ar zirgu mājā. No tā laika jauneklis palika par ļoti bagātu vīru.
Kad stilba kauls bija pienācīgi aprakts, tad tai ielejā arī neviens vairs nedzirdēja žēlo vaidēšanu.