Irbe nodod noziegumu.

A. 782. Skolnieks J. Kļava Nīcā. K. Lielozola kr.

Bagāts žīds ceļoja caur viena ķēniņa valsti, vezdams līdz daudz naudas - lielam mežam bija jāiet cauri. Viens nedrīkstēdams iet, viņš gāja pie ķēniņa un lūdza, lai dodot viņam līdz par pavadomi kādu uzticamu cilvēku, kas to pavadītu caur mežu un visu valsti. Ķēniņš pavēlēja savam dzērienu devējam, lai pavadat to žīdu, un tas nu arī gāja žīdam līdz. Kad šie abi bija iegājuši lielajā mežā, dzērienu devējs iekāroja žīda naudu, apstājies uzsauca žīdam: "Ej tu pa priekšu!"

Žīds nobijās, noprata pavadoņa ļauno nolūku un negribēja iet. Dzērienu devējs, izrāvis zobini no makstis, uzkliedza: "Žīd, tev jāmirst!"

"Ak, mīļo dzērien-devēj, tā nedari!" Žīds lūdzās. "Šī slepkavība nepaliks apslēpta! Un ja arī neviens cilvēks to neredzētu, tad putni viņu izpaudīs!"

Žīdam runājot, viena irbe pacēlās gaisā un skrēja viņiem pāri. Dzērienu devējs žīdu apsmēja: "levēro, žīd, irbe droši vien ķēniņam pateiks, ka es tevi šeit nogalināju".

Dzērienu devējs nogalināja žīdu, pajēma viņa naudu, ieraka , žīdu zemē un devās atpakaļ uz ķēniņa pili.

Pagāja vesels gads pēc dzērienu devēja nozieguma. Reiz ķēniņam sniedza irbju gaļu. Dzērienu devējs atcerējās žīda vārdus par putniem un iesmējās. Ķēniņš to redzēdams jautāja, par ko šis smējies. Dzērienu devējs aizbildinādamies izstāstīja viņam nepareizu iemeslu. Četras nedēļas vēlāk ķēniņš sarīkoja dzīras visiem saviem ierēdņiem, kur netrūka arī dzērienu devēja. Ķēniņš pats bija ļoti priecīgs, jokoja un lika ienest daudz vīna un citus dzērienus, tā ka daži jau par lieku piedzērās. Kad visi bija labi iesiluši, ķēniņš jautāja dzērienu devējam: "Par ko tu tai reizē smējies, kad man cēla irbju gaļu priekšā? Tu tai reizā neteici man taisnību."

Dzērienu devējs bija stipri piedzēris - kad vīns ieiet galvā, tad patiesība iznāk laukā - un sacīja: "Mans ķēniņ, kad žīds kliedza, ka putni viņa nonāvēšanu darīšot zināmu, tad pašlaik cēlās irbe gaisā, to es atminējos un par to smējos."

Ķēniņš uz to nekā neatbildēja un izlikās kā netraucēts savā jautrībā. Otrā dienā tas sarunājās ar saviem padomu devējiem un jautāja: "Ko tas pelnījis, kas ķēniņa sūtīts kādu pavadīt caur valsti, pavadāmo cilvēku nokavis un aplaupījis?"

Padomnieki visi vienā balsī nolēma, ka tāds pelnījis kārtavas. Pēc tam ķēniņš sēdās tiesas priekšā un nosodīja dzērienu devēju uz nāvi pakaŗot. Tā, lūk, caur irbi slepenā slepkavība tomēr nāca gaismā.