Reiz gāja žīds pa ceļu un iedams satika vecu, vecu vīriņu, ar sirmu bārdiņu. Vecais tūliņ uzrunāja žīdu: ,;Žīdiņ, noliec savu prečukuli un nāc man līdz!"

"Oi, man tai kulē ir līdz kādiem divedesmit vai trīsdesmit rubļiem preču! Es tās nevaru atstāt!" žīda domīgs atbildēja.

"Esmu augsti mācīts dakteris. Mēs daudz vairāk ar ārstēšanu nopelnīsim, nekā tu, ar savu kuleli apkārt staigādams," vecais vīriņš žīdu iedrošinādams teica.

"Oi! kā man savu dārgu mantu ir gaužam žēl!" žīdiņš pilns baiļu atteic, liek kuli vairāk reizes pie zemes un ceļ to atkal augšam. "Oi, es to nevaru darīt!" žīdiņš vaid.

Lai nu gan nabaga žīdiņš šā tā tiepās un stīvējās, tad tomēr beidzot vecajam izdevās to pierunāt. Žīds nolika savu prečukuli un gāja vecajam vīriņam līdz. Bet vēl arvienu atpakaļ atskatījās uz savu prečukuli un, vairāk reizes gŗūti nopūzdamies, izsaucās: "Oi; manas dārgās mantas!"

Viņi drīz sasniedza krogu, iegāja tur iekšā un vecais vīriņš paturēja krietnu pusdienu. bet nabaga žīdiņam nedeva ne kumosiņu maizes. Vecītis nopirka divus sierus un iedeva žīdam, lai tos iebāž kulītē - vecais bija iedevis žīdam īpašu kulīti - bet cieti pieteica, lai tos neaiztiek. Tad viņi gāja tālāk un uzgāja atkal citu krogu. Vecītis nu žīdam teica, lai izņemot sierus. Žīds arī izņem, bet viens pats siers vien vairs kulītē atronas - otra vairs nav! Saprotams, žīds, vecajam nemanot, pa ceļu iedams, bija to vienu jau apēdis.

"Kur tad tas otrs siers ir palicis?" vecais dakteris dusmīgi uzkliedza žīdam.

"Oi, es nezinu! Es viņu neesmu ēdis!" žīds vairīdamies atteica.

Vecais vīriņš neko vairāk žīdam neprasīja un nu viņi gāja atka1 tālāk.

Pēc neilga laika viņi dabūja zināt, ka vienam ļoti bagātam un augstam ķēniņam esot dēls nomiris, un ka ķēniņš pēc tā gauži žēlojoties. un esot par daudz noskumis. Vecais dakteris nu pie sevim pārdomāja: "Pag, pag! tu neuzticīgais žīds! Es tevi gribu drusciņ papriecināt un likt arī paciesties!"

Viņi devās uz pili pie ķēniņa un apsolījās atkal atdzīvināt viņa dēlu. Abus dakteŗus ieveda istabā, kur gulēja ķēniņa dēla līķis. Vecais ņēma līķi un to sagrieza četros gabalos. Līķi izmazgāja un tad to sašuva kopā - un nu bija ķēniņa dēls atkal dzīvs un vesels. Par to nu ķēniņš tapa ļoti priecīgs un piesolīja vecajam dakterim daudz naudas, bet vecais to neņēma. Žīdiņš turpretī, būdams kārīgs pēc naudas, to nevarēja paciest un vecajam paklusi iečukstēja ausīs: "Tu, muļķi, ņem taču to naudu! Kālab tu neņem, kad tev augsts, cienīgs un žēlīgs ķēniņš to dod?"

Vecītis to nemaz nelikās dzirdot. Viņš neko vairāk no ķēniņa nepaņēma, kā vienu 1āpstu un dedzināmās lampas sirdīti un tad viņi no ķēniņa pils aizgāja.

Caur mežu iedami, viņi nonāca pie liela, liela ezera. "Mums jātiek pāri par šo lielo ezeru," vecais vīriņš sacīja uz žīdu. "Laivas mums nav un ezers ir plats! Bet nekas! Es sēdēšos lampas sirdītē un tu sēdies uz šo lāpstu. Mēģināsim tā pāri celties!"

Abi nu brauca mierīgi pār par ezeru, bet žīdiņa laiva drīz sāka grimt. Kas nu par lielām bailēm uznāca nabaga žīdiņam.

"Vad tu ēdi to sieru?" vecais vīriņš prasīja žīdam, redzēdams to ļoti bailīgu.

"Oi, es viņu neēdu! Oi, es to nezinu!" žīds iztrūcies atbildēja. Vecais vīriņš viņam vairāk neko neprasīja un viņi laimīgi pārbrauca par ezeru uz otru malu.

Ātri vien izplatījas slava pa visu ķēniņa valsti par brīnuma dakteri, kas varot atdzīvināt mirušus cilvēkus.

Gadījās, ka pēc neilga laika nomira atkal citam ķēniņam dēls. Ķēniņš lūdza brīnuma dakteŗus, lai nāk atdzīvināt viņa dēlu, un solīja viņiem par to lielu maksu. Šoreiz arī vecais tāpat sagrieza ķēniņa dēla miesas četros gabalos, nomazgāja tos, tad sašuva atkal kopā - un ķēniņa dēls tapa dzīvs. Ķēniņš tapa ļoti līksms un vecajam dakterim būtu atdevis vai pusi no visas savas mantas. Ķēniņš 1aipni sniedza vecajam dakterim roku un prasīja, cik viņš tagad prasot par šo savu darbu. Bet vecais atkal neko vairāk no ķēniņa neņēma, kā lāpstu un lampas sirdīti. Par to nu mūsu žīdiņš vai no ādas gribēja sprukt. Nabaga žīdiņš trīcēja vien, nevarēdams par veco beigt nodusmoties. Viņš vienādvien vecajam badīja pie sāniem, paklusām sacīdams: "Oi, kas tā par muļķību! Kālabad jūs nevarat to naudu ņemt, kad cienīgs, augsts ķēniņš dod? Mēs paliksim pavisam nabagi. Ko mēs darīsim bez naudas?"

Bet vecais nelikās viņu nemaz dzirdot un tā viņi aizgāja no ķēniņa pils projām. Pa ceļu ejot, žīdiņam pavisam savādas domas iešāvās galvā. Viņš runāja pie sevim : "Es jau divi reizes esmu vecajam, miroņus atdzīvinot bijis klāt un esmu itin labi visu noskatījies un izmācījies, kā vecais desmit minūtu laikā atdzīvina mironi. Ko man līdz tādam vecam; muļķim līdz vazāties, jo viņš neņem naudu, un tā mēs nekā nepelnam! Es gribu veco muļķi atstāt un pats uz savu roku dzīvot: tad man būs daudz naudas un tapšu bagāts kungs."

Kā domāts, tā darīts - žīdiņš aizgāja no vecā vīriņa.

Pēc neilga laika žīds dabūja zināt, ka atkal vienam ķēniņam dēls nomiris un ka tiekot cieti meklēts pēc brīnuma dakteriem. Žīdiņš steigšus vien devās uz ķēniņa pili un apsolīja desmit minūtu laikā atdzīvināt mirušo ķēniņa dēlu. Viņu arī tūliņ uzveda pils trešajā stāvā, kur gulēja ķēniņa dēla līķis. Ķēniņš pats iedeva viņam savu kabatas pulksteni, lai var pēc minūtiem pareizi izdarīt savu darbu. Jaunais dakteris, tāpat kā vecais vīriņš, sagrieza līķi četros gabalos, izmazgāja un tad to atkal sašuva - bet ķēniņa dēls vēl nemostas. Žīdam, nabadziņam, jau paliek bail. Paiet viena stunda, paiet otra un trešā, bet ķēniņa dēls kā nav, tā nav dzīvs! Nabaga žīdiņam jau sāk lieli drebēt, manot, ka vairs nav labi. "Varētu lūkot aizbēgt, pavisam tukšs jau ar neaizietu, jo man ir ķēniņa zelta pulkstens!" Žīdiņš baiļodamies pie sevim runāja.

"Bet kas par nelaimi, no trešā stāva! Kā lai līdz zemei notiek? Kad mani noķēŗ, ko tad?"

Viņam vēl tā domājot, uznāk pats ķēniņš, nevarēdams dakteri sagaidīt. Viņš atrod sava dēla līķi sagrieztu un uzkliedz žīdam dusmīgi: "Tu negodīgais krāpnieka cilvēks! Kā tu iedrošinājies mani tā negodīgi mānīt un krāpt un mana mīļā dēla miesas tik briesmīgi sagraizīt? Likšu tevi tūliņ pakārt!"

Varam gan domāt, kā nabaga žīdiņam tagad bija ap sirdi. Viņš trīcēja un drebēja kā apses lapa un bez samaņas nokrita pie ķēniņa kājām. Bet tas viss neko nelīdzēja, jo jaunajam brīnuma dakterim vajadzēja tapt pakārtam. Ķēniņš lika uztaisīt kārtavas, kur dakteri pakārt.

Jauno dakteri noveda uz soda vietu un bende jau taisījās dakterim valgu mest ap kaklu. Te piepēži - kur radies, kur ne - vecais vīriņš pieskrēja klāt un uzsauca žīdam: "Vai tu ēdi to sieru?"

"Oi, es viņu neēdu! Oi, es to nezinu!" žīdiņš pārbijies atbildēja

Vecais vīriņš lūdza ķēniņu, lai žīdu šoreiz palaiž vaļam, un apsolījās ķēniņa dēlu tūliņ darīt dzīvu. Žīds arī tapa palaists un vecais padarīja ķēniņa dēlu dzīvu. Aiz liela prieka ķēniņš solīja vecajam dakterim daudz naudas, bet viņš atkal vairāk neko no ķēniņa neņēma, kā vienu lāpstu un tad aizgāja atkal no ķēniņa pils projām.

Vecais vīriņš un žīds gāja atkal kopā pa vienu ceļu. Viņi uzgāja krūmos skaistu vietiņu. Vecītis iedeva žīdam lāpstu un lika rakt. Pats iegāja krūmos un tur paslēpās, gribēdams noskatīties, ko žīds darīs. Žīds nu sāka rakt un drīz uzraka vienu naudas podu. Žīds tapa ļoti priecīgs par savu atradumu. Viņš tūdiņ ķērās pie poda un sāka to vilkt ārā, bet nevarēja nekā izcelt. "Ko nu darīt?" žīds murmina savā bārdā. "Vai naudu atstāt zemē?" Nē, viņš sāk atkal vilkt un tik spēcīgi velk, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ. Bet kā nevar, tā nevar dabūt naudas podu ārā.

Vecais vīriņš, aiz krūma stāvēdams, sauca: "Kālab tu vienādi tā krīti?"

"Man ir par daudz silti!" žīds izvairīdamies atbildēja. Te nu žīds jau ceturto reizi vecajam meloja. Itin spoži zelta gabali jau sāka birt no poda ārā. Nu žīds tapa jo priecīgāks un no liela prieka būtu vai simtu asu gaisā uzlēcis. Viņš atkal sāka vilkt podu no zemes ārā, vilka un cīnījās ar visu spēku:, tā ka visi svārķeļi un bikšeles trīsēja. Vairāk reizes viņš krita un cēlās un vilka, bet tomēr nevarēja podu no zemes ārā dabūt.

"Kādēļ tu vienādi tā krīti un neroc?" vecais kārigajam žīdam dzedri uzsauca.

"Oi, man ir par daudz silti!" Žīds pavisam aizkusušā balsī atteica.

Vecais vīrs nu iznāca no krūmiem un palīdzēja žīdam izcelt naudas podu. Vecais nu ņēma naudu un salika to trījās čupiņās. Te nu mums būs katram viena čupiņa zelta naudas!" vecais sminēdams teica.

Oi, kam tad būs tā trešā čupa naudas?" žīds iekarsis iesaucās.

"Tā būs tam, kas sieru apēdis!" vecais itin mierīgā lēnā balsī atteica.

"Oi, mīļais dakteŗa kungs! Kas gan cits to sieru apēde, kā es pats?"

Tanī pašā acumirklī pods ar zelta gabaliem atkrita bedrē atpakaļ un vecais vīriņš ar sirmo bārdiņu arī tūliņ pazuda. Te nu nabaga žīdiņš palika kā mēms stāvot. Viņš rokas vien plātīja, brīnījās un gaužam žēlojās pēc spožajiem zelta dukātiem, jo nu bija visa gaidītā laime un prieks pagalam. Tā bēdājoties, viņš atskatās atpakaļ un ierauga savu precesku1i pie krūma noliktu.

Žīds tagad atradās tai pašā vietā, kur viņš pirmo reiz ar Dievu, veco vīriņu, bija saticies, un viņa kule arī atradās tepat, kur jau viņš pats to bija nolicis. Žīds paņēma savu preces kulīti un aizgāja bēdīgs no turienes projām.