2. A. 785. Skolniece K. Kalēja no 48 g. vecā J. Pukuļa Nīcā. K. Lielozola kr.
Reiz viens žīds ar savu preci staigājis apkārt pa ciemiem. Tā staigājot, viņš saticis vecīti, kas sacījis, lai šis metot savu paunu zemē un ietot viņam līdz. Tā abiem ejot, viņi dabūjuši dzirdēt, ka ķēniņam dēls nomiris. Nu viņi gājuši turp un vecītis solījies ķēniņa dēlu trīs stundu laikā atdzīvināt. Ķēniņš bijis ar mieru un iedevis vecītim savu zelta pulksteni, lai tas zinātu laiku. Vecītis jēmis dēlu, sagriezis četros gabalos un pēc tam to atkal salicis kopām un dēls atdzīvojies. Par maksu vecītis pajēmis no ķēniņa šķupeli [laivas smeļamo kausu] un lampas sirdīti. Nu gājuši abi atkal tālāk un nonākuši pie vienas upes. Vecītis teicis, lai žīds sēžas šķupelē, pats uzsēdis uz lampas sirdīti, un tā viņi pārbaukušu par upi. Kad pārcēlušies, tad viņiern iegribējies ēst. Vecītis nopircis sieru un iedevis žīdam, lai nes. Vecītis, pa priekšu iedams arvienu ieprasījis : "Žīd, vai tu ēdi to sieru?"
Žīds atbildējis: "Es viņu neēdu."
Ejot viņi atkal dabūjuši dzirdēt, ka vienam citam ķēniņam dēls nomiris. Viņi gājuši turp, vecītis izdarījis tāpat, kā ar pirmo ķēniņa dēlu. Par maksu vecītis jēmis atkal šķupeli un lampas sirdīti. Kad viņi izgājuši no pils, vecītis prasījis: "Žīds, kur tas siers palika?"
Žīds atbildēja: "Es viņu nezinu, es viņu neesmu ēdis."
Viņi gājuši atkal tālāk, bet vecītis tikai: žīdam arvien uzprasījis : "Žīds, vai tu ēdi sieru?
Žīds katru reiz atbildējis: "Es viņu neesmu ēdis."
Ejot viņi dabūjuši, atkal dzirdēt, ka vienam ķēniņam nomiris dēls. Tad žīds nodomājis pie sevis: "Ē, ko man ar tādu muļķi iet, kas naudu nejem?"
Žīds domājis, ka viņš nu pratīšot viens pats atdzīvināt mironi, nogājis pie ķēniņa un apņēmies trīs stundu laikā dēlu piecelt. Ķēniņš tāpat iedevis žīdam savu pulksteni, lai zinātu laiku. Tad žīds ņēmis un sagriezis dēlu tāpat četros gabalos un darījis visu tāpat kā vecītis, bet dēls neatdzīvojies. Žīds vairs nezinājis, ko darīt, jo ārā tikt nevarējis, bet tomēr domājis: "Lai nu ir kā būdams, taču man ķēniņa zelta pulkstens."
Ķēniņš jau nācis žīdu likt cietumā, tad - kur bijis, kur nebi jis - atnācis vecīts, salicis visus gabalus kopām un dēls palicis dzīvs. Atdzīvinādams ķēniņa dēlu, vecītis žīdam atkal uzprasījis: "Žīds vai tu ēdi sieru?"
Žīds tapat atbildējis: "Es viņu neesmu ēdis."
Vecītis jēmis no ķēniņa vienu lāpstu, tad gājuši abi tālāk. Vecītis vienā vietā iedevis žīdam lāpstu, lai šis rok tur bedri, un pats atgājis nost. Žīds rokot sācis dikti elpot un vecīts prasījis: "Žīds, ko tu šņāc, kad tu neroc?"
Žīds atbildēja: "Es jau roku."
Žīds atkal šņācis un nemaz neracis. Tad vecīts ieprasījies: "Žīds, kā tu neroc?"
Žīds atbildējis: "Es vairs nevaru."
Žīds bijis atradis naudas podu un mocījies, to laukā vilkdams. Vecīts piegājis, palīdzējis izvilkt naudas podu, jēmis to naudu un sakrāvis trijās čupās. Žīds brīnēdamies prasījis: "Ai, kam tā trešā čupa būs?"
Vecīts atbildējis: "Tam, kas to sieru apēda."
Tad žīds teicis: "Nu, kas tad cits to sieru apēda, ka ne es pats?"
Tad vecītis nozudis ar visu naudu un žīdam priekšā atradusies tikai viņa pauna.