Vienreiz bi viens žīds, viš gāj gar baznīc un iegāj iekšē. Mācītājs patlaban teic sprediķ : "Kas nabagam ko dod, to tam Dies simtkārtīg adod." Žīd vis kā trak uz rebēm. Mūs Josks a tūlin davai uz mājām un dod vis, kas tik viņam i, nabagiem. Gan siev bļauj: "Ui, Josel, va tu traks, ku mēs a mazem bēnem paliksem, ko ēdisim?"

Bet Josels to nidzird - viš tik rēķin, cik tas un tas i vērts un cik naud viņam būs, ka Dies viņam simtreiz tik daudz ados. Kad tas vis i adevs, tas ieliekas gultē un gaid, la nu Dies viņam simtkārtīg atdod, bet a - u! žīdiš nidabū nikā. Lik drusk pagaidīt! Bet siev tik brēc.

"Ak sors, sors, va ta tas Dies jūs prieks tam vēn radēs, la jūs nilaut vīrem rebs taiset? Varbūt, Dies talab vēn nināk mans lēts simtkārtīg adot, ka man sors te blau!"

Josels pa durēm ārē un proj. Viš satiek vien viriņ uz ceļ, tam i kul pa plecem un uzpras, ku tas ies. Vīrs atteic, ka jāiet pie vien ķēniņ, tam i slim meit. Žīds tam sol iet līdz i ab āziet.

Ķēniņ valstē vis noskumuš. Vis dakter noteikuš, ka princesem jāmirst. Kēniš pats mo žēlabam va mats plūkt. Vīrs a žīd atnāk un liekas pieteikties pie ķēniņ. Ķēniš tiem sol vis valst, ka tik var princes izdziedet. Vīrs - tas bi pats Dies - sagriež princes četros gabalos, izmazgē un saliek aka kopē. Princes vesel. Ķēniš tik priecīgs, tik priecīgs, pras, cik jāmaksē. Vīriš niko nigrib. Žids uz vīriņ skats ar tādam acēm, ka va to pat gribēt aprīt.

"Pras naud, pras naud, tu mulk, va prasīs naud?"

Ka ķēniš bez maks vaļē nelaiž, veceis pras vien sier.

Nu tie ab iet uz otr viet, ku aka slim princes. Tur aka tāpat: viriš sagriež slimniec četros gabalos, izmazgē, saliek aka kopē un - vesels. Žīds gan grūž sānos, lai jem naud, bet veceis pajem tik vien sier.

Nu tie iet uz trešo viet.

Žīds jau uz ceļ nodomē, ko daret; tas grib večiņ piedzirdit un ta uz sov rok raudzīt princes izdziedet. Un ritig! Veceis pa bišķam vie tik uzšauj, kamē jou lielējē - sāk snaust. Mans žīds tik daudz, ka redzet - augšām pie ķēniņ un teic, ka viš var princes ārstet. Tas pajem naz, sagriež princes četros gabalos, izmazgē un sāk likt kopē. Liek, liek, bet nivar salikt: gabal nituras. Žīdam sāk sviedr līt pa visiem peisakiem. Tas skrēj pie večiņ. Šis vēl gul. Knap tik to var uzmodinet. Večiš nigrib ātrāk iet līdz, kamē žīds apsolas vai nikad nikrāpt. Žīds nosolas, roks uz krūtem likdams Veceis āziet, izmazgē gabals un princes dzīv un vesel. Vairāk vecais niko nigrib, ka vien sier. Žīds niko nidrīkst teikt. Ab iet tālāk.

Ceļē tiem gadās jūr priekšē. Veceis iet pa ūdeņ virs papriekš, žīds ar kulīt un trīsiem sieriem no pakaļs. Tam uznāk tād ēstgrib, ka vai nivar ciest, tas apēd vien sier un sāk grimt. Tam jau iet līdz ceļiem, viš sāk saukt: "Ui gvalt!"

Veceis atskatas un pras: "Va tu nev sier eids?"

Žīds teic, ka nav. Iet aka tālak. Žīdam ūdens jau līdz kaklam. Nu tas izteic, ka i gan vien sier apeida, bet nidomējs, ka tas tik smags būs. Nu tas iet aka pa virs, kamē nonāk malē Veceis vīriš tam iedo šķipeli un teic, la te rok pie to akmen. Žīds rok un atrod var naud. Tas piebāž a to viss mals. Iet tālak. Žīds stiep sov naud līdz. Tie nonāk pie otr akmen. Veceis teic, la te aka rok. Žīds rok un atrod sudrab naud. Tas izkrat var naud turpat un sabāžās a sudrab naud. Tālak tie atrod akmen un rok - tur i zelt naud. Žīds izber sudrab naud un piebāžēs a zelt. Veceis pazūd. Žīds atrodas savās mājās un naud tam i papillam.