Dzeivuoja vīns pavisam nabogs žeids un sadūmuoja īt ubogūs. Īdams jis pīdzeivuoja daudzi monta. Pi juo dzeivuoja vīns nabogs katuols un tys, gribādams montu nu žeida izmuonīt, soka: "Vajag izpirinuot taidu kumeļi, kur ryukuotu pa gaisu."

Nu žeids lyudz tū nabogu, kai var izpirinuot taidu kumeļi. Jo pastuostēšūt, tūlaik šis atdūšūt visu muontu, kaids tik pi šuo tagad ir. Tys stuosta, ka vajagūt pūdiņu palnu pīgruobt un uz tīm ceļā molā sēdēt, tūlaik nu palnu izzaperēs kumeliņš. Tai žeids padora, pajam pūdiņu palnu un atsasāst ceļa molā un sād. Nu īt vīns ceļinīks, un nu juo izzatryuka začs. Bet žeids dūmuoja, ka nu juo palnim izskrēja zyrgs. Un jis tryucīs skrēja pakaļ začam, bet uotri pīkusa un tualuok naskrēja. Tai jis īdams satika vacu vecīti.

Vecīts soka uz žeida: "Vai tu ļičēt [ārstēt] muoki?"

Žeids soka: "Muoku".

"A zuoles turi?"

"Naturu," atbild žeids. "A tu turi?" soka žeida.

"Naturu," bet vēļuok soka, "turu."

"Nu ka turi, tūlaik īsim mes ļičētu ļaudis."

Tai jī obi sarunuoja un aizguoja. Īdami pa ceļu, vaicoj vīnam cylvākam: "Voi tu nazini, kas ir slyms?"

Tys atsoka: "Myusu kēniņa meita ir slyma."

Nu jis jūs nūvad uz kēniņa meitu; kēniņš jūs sajam ar visleluokū prīcu. Pīguojuši pi ķēniņa meitas, vecītis soka: "Nu, celīs!"

Tei pīzacēļa, tūlaik soka: "Nu, staigoj!".

Tei suoka staiguot. Kēniņš soka: "Nu jyusim vajag moksas." Vecītis soka: "Navajag nikaidas moksas, mes staiguojam par velti!"

Tai jūs padzirdēja un pabaruoja, un tai jī guoja tuoiuok. Vecīts soka uz žeida: "Tu moksas naprasi, un jo tu praseitu, tūlaik mes navarim nivīna vairs ļičeit."

Jī guoja, guoja ļūti tuoļi un īdami sateik vīnu ceļinīku. Tys ceļinīks vaicoj: "Voi jyus naasat tī doktori, kuŗi ļičej ļaudis?"

"Nu, mes asam," sacīja ceļinīki.

"Jo jyus taidi doktori, tūlaik īsim uz munu kēneņi; jam ir vīna meita slyma."

Tai jī aizguoja, bet tī jau beja kēniņam meita nūmyruse. Vecīts soka: "Mes varam jū vēļ izļičēt."

Vecīts pīguojis soka: "Celīs, meita!"

Tei pīsacēļa, tūlaik soka: "Meita, staigoj!"

Nu tei palīk vasala un staigoj. Kēniņš vaicoj: "Voā vajag moksas?" Vecīts atbild: "Navajag."

Žeids gon gribēja jimt, nu kai tys vecs najam, jam nikuo navar dareit, navar prasīt moksas. Vecīts soka: "Īdūsit myusim uz ceļa trejus sīrus."

Kēniņš ar prīku ideva trejua sīrus. Vecīts tūs sīrus atdeva žeidam, lai tūs sarguotu. "Jo kas apāstu tū snru, tūlaik mes labi navarātu ļičēt citus cylvākus."

Tai jī guoja tuoļuok, atsagula pi vīna kalniņa un tur puorgulēja nakti. Reitā vecīts īdevja luopstu žeidam un soka, lai rūk tū kalniņu. Tys izroka tū kalniņu, tī beja vara naudas katliņš. Nu jī guoja tuoļuok un vecīts pasoka jam nest leidza tū katliņu, luopstu un sīrus. Daguoja pī ūtra kalniņa, vecīts soka: "Atdūd šur man sīrus!"

Tys gon nagrib dūt, jo jis vīnu apēdis. Nu navar nikur 1eist, vajag dūt. Tai jis atdeva sīrus. Vecīts soka: "Kur tu vīnu sīru liki?"

Žeids soka: "Es nazinu."

"Kai tu nazini? Tu apēdi!" Žeids soka:

"Nudī, es naēžu!"

Tai vecīts soka žeidam: ,;Nu, rūc šeit."

Tys izrūk sudobra naudas kotliņu. Vecīts tam līk, lai nas leidza. Žeids nas daudzi lītu tagad: divi sīri, luopstu, katliņu vara naudas, katliņu sudobra naudas. Žeids tikkū varēja kusteitīs. Nu jī pīguoja vēl pi vīna kalniņa, vecīts soka: "Rūc te!"

Žeids rūk un izrūk katliņu zalta naudas. Žeids tagad palīk tik prīceigs, nazinuoja, kū darīt. Vecīts soka: "Jo tu pascēsi, kur tu liki tū sīru, tūlaik es tev atdūšu zalta naudas katliņu."

Žeids soka: "Nu, bruolīt, es apēžu tū sīru: man gribējās ēst."

Vecītis soka : "Nu redzi, ka pi tevis nav taisnības. Kab tu naapēds sīra, tūlaik varātu ļičēt ļaudis; a ka apēdi ta navar."