Vīnā baznīcā baznūckungs nūvāruoja, ka nu oltorim gaist sīri. Suoc meklēt un beiguos pi svātuo Pītera tāla atrūn sīra druponas. Baznīckungs navar atsabreinuotīs.

"Na jau svātais Pīters sīrus ād," dūmoj baznīckungs.

Reizi svātais Pīters sateik laicīgū Pīteri, kurs beja tys eistais sīru zaglis. Jis pīlyudz sovu patronu laivā. Un kad jī beja atbraukuši jau dīzgon tuoļi nu molas, svātais Pīters suoc sleicynuot laivu, draudēdams jū pavysam nūsleicynuot, jo laicīgais Pīters naizstuostīs, kas zoga baznīcā sīrus. Bet laicīgais Pīters lobuok myra, bet nagribēja stuostīt. Cik nadraudēja svātais Pīters, laicīgais tūmār napīzazynuos. Kad jī, atstuojuši laivu, guoja pa azara molu, svātais Pīters atroda naudas katliņu. Svātais Pīters naudu sadalīja trejuos daļuos, pajemdams sev, dūdams laicīgam Pīteram, un trešū atstuodams dēļ sīru zagļa. Izdzierdis šū, laicīgais Pīters pat īzaklīdzja: "Es tak asu tys sīru zaglis!"