Vīns doktors īt pa ceļu, sateik vacu cilvēceņu un vaicoj : "Kur tu ej un kas tu taids esi?"

Jis atbild: "Es asu Vesels un eju uz kaimiņa vuoju buobu, kura ir ļūti slyma."

Jaunais cylvāks saka: "Īsim kūpā, es asu ari labs doktors."

Tai jī nūīt pī slymuos un suok zuoleit. Sagrīž vysu buobu gobolūs un šyun gobolu pi gobola. Šis jaunais cylvāks par itū laiku, kod Vesels graizēja buobu un šyva, beja pavysam nūsabejīs, jo dūmuoja, ka nu viņš tiks bādā, kūpā ar Veseli. Tod Vesels papyute šytei buabai mutē un jei tyuleņ cēļuos. Tagad jaunais doktors dūmoj : "Varēšu es ari taipat zuoleit."

Pī vīna ķēneņa beja soslymusi buoba un nikas navarēja juos izzuolet. Izdzierdis jaunais doktors tyuleņ guoja pi kēneņa un prosēja, lai dūdūt viņam savu buobu zuolēt, jo šys buobu izļečēšūt [izārstēšot] par trim stundem. Kēneņš beja ļūti prīceigs, tyuleņ pavēlēja doktoram stuotīs pi dorba. Jaunais doktors tyuleņ ar prīcu suoka buobu ļečēt, jo dūmuoja, ka vareišūt sajemt lobu peļņi. Kad jis beja buobu sagraizējis un atkal sašyvis, jis suoka pyust mutē un ūkstā, bet kai buoba nasaceļ, tai, i nasaceļ. Kēneņš nūgaidējis trīs stundes, īt pasaskateit, kū dora viņa buoba. Te viņš, atdarējis durovos, īrauga vysu sovu buobu sagraizītu. Nūsabejīs kēneņš nazyna, kū dareit, jo redz buobu nūkautu. Atsajēdzīs viņš pavēlej doktoru vest uz kuortuvem.

Tai ari vyss nūtyka pēc kēneņa pavēļes. Vadūt jū kuort, īt pa ceļam Vesels. Īraudzējis sovu ceļa draugu, tyuleņ īt pī jaunuo doktora un jautoj, kuopēc viņu tai vadūt. Jaunais doktors soka: "Meilū Veseleit, es asu taipat dorējis, kai tu ļečēdams, bet buoba nasacēļuos, tuopēc ari mani vad kuortu."

Tod Vesels tyuleņ nūskrīn uz kēneņa buobu un papyuš viņai mutē, buaba tyuleņ cēļuos un beja vasala. Tūlaik kēneņš pavēlēja atlaist šū jaunū doktoru. Kad viņi sasatika, obēji ceļa draugi, tod Vesels soka: "Še tev, draugs, nauda un nikod tikai nasajem ļečēt, jo šys omots nav tovs omots."