Nu pasauļa īsuokuma ļaudis bejuši tikai vairs natikļas, bet viņim paleigā guojuši vysaidi likteņa spāki. Tai vīns natikļa atstuoj sovu muoju un laižās ceļā laimes maklātu. It, īt - sastūp kaidu veci: "Kur ej, bārns?" vaicoj vecis.

"Laimes maklātu."

"Es tev paleidzēšu."

Labi, īt obi kūpā. Īt vīnā cīmā; - dzierd: vīnā cīma golā dzīd, ūtrā raud. Natikļa soka: "Īsim, kur dzīd."

Vecis soka: "Īsim, kur raud."

Aizīt uz tū golu, kur raud. Redz saimnīca - muote nūmyruse. Vecis pasyuta natikļu pēc yudeņa un līk gērbt myrūni. Saimnīca palīk dzeiva. Bārni un saimnīks kai gūduo viņus un

uz ceļa pīdūd daudz monta. Īt, īt un aizmolduos lelā mežā. Natikļa īgrib ēst - prosa, lai vecis daboj paēst. Tad vecis teic: "Ej uz meža laukumu, tur gona vuškas, un jem vīnu ēsšonai, tys nabyus grāks. Atnes šur, mes izvuorēsim un paēssim."

Natikļa aizīt un nūzūg vušku, bet nanas uz vecīti. Viņš turpat mežā nūkau, nūplēš uodu, izraun oknas un eikšus, izcap un saād. Tad atsagrīž pi vecīša ar vuškas atlykušim gobolim.

           "Kū vuorēt?" prosa natikļa.

"Oknas un eikšus," atbild vecīts. "Tī uotruok vuorējas un labuok bez maizes ādami."

"Bet oknu un eikšu šai vuškai nav," teic natikļa.

"Kai tai nav? Taču kotram vuškai ir."

"Nudīn, šai vuškai oknu un eikšu nav," zvērej natikla.

"Juo šai vuškai oknu un eikšu nav," beiguos skaļi teic vecis, "tad tev ari laimes nav un par velti viņu tu meklēsi." Ar šīm vuordim vecis pazust.

Īt, īt natikļa, nūsamūkuos, pagaisynuot īdūtu montu, un tikai pēc ilgas moldīšonuos un lelom mūkom viņš teik nu meža uorā sovuos muojuos. Tai viņš nūdzeivuoja sovu dzeivi nabadzībā un slinkumā.