Viens vecs zaldāts, Lustiņš vārdā, staigādams pa pasauli, saticies ar svēto Pēteri. Tā nu viņi gājuši abi kopā, dziedinādami neveselus cilvēkus un uzmodinādami pat aizgājējus no miroņiem.

Reiz viņi nonākuši pie vienas ķēniņa pils. Šim ķēniņam bijusi nomirusi vienīgā meita, par ko viņš bijis dikti noskumis. Svētais Pēteris prasījis: "Kāpēc tik noskumis?"

Ķēniņš viņam izstāstījis savas bēdas. un Pēterim par viņu iežēlojies. Viņš iegājis tanī istabā, kur mironis gulējis, un uzmodinājis to. Ķēniņš nu viņam piedāvājis daudz naudas, bet Pēteris negribējis nekā ņemt, lai gan Lustiņš viņam grūdis pie sāniem, lai ņemot. Pēdīgi arī Pēteris paņēmis vienu jēru un tad abi aizgājuši.

Kādu gabalu gājuši, viņi nonākuši pie viena meža, iegājuši tur iekšā un sakūruši uguni. Pēteris sacījis Lustiņam: "Iscep nu tu to jēru, bet neēd nekā, kamēr es nebūšu pārnācis!"

To sacījis, Pēteris aizgājis. Lustiņš izcepis jēru, bet būdams ļoti izsalcis un nevarēdams Pēteŗa sagaidīt, apēdis jēra sirdi. Pēc neilga laika pārnācis arī Pēteris, apskatījies un prasījis: "Kur tad jēra sirds palikusi?"

Lustiņš liedzies un atbildējis: "Jēram sirds nemaz nebija."

Vairāk Pēteris nekā neprasījis - paēduši abi un gājuši tālāku. Pēdīgi viņi nonākuši pie vienas upes, kur nebijis tilta, bijis jābrien pāri. Pēteris gribējis, lai Lustiņš atzītas, pārbridis pats papriekšu un tad licis, lai arī Lustiņš brienot. Kad Lustiņš iebridis upē, Pēteris licis, lai ūdens paceļas labi augstu. Ūdens sacēlies Lustiņam līdz zobiem un Pēteris nu prasījis: "Vai esi ēdis jēra sirdi?"

Lustiņš atkal liedzies, ka neesat ēdis. Pēterim tomēr sirds iežēlējusies par Lustiņu, un viņš licis, lai ūdens nokrīt. Tā nu Lustiņš ticis viegli par upi pāri.

Tālāku iedami, viņi atkal nonākuši pie viena ķēniņa pils, kur izdziedinājuši viņa slimo dēlu. Ķēniņš nu iedevis Pēterim par algu daudz zelta naudas. Kad aizgājuši no pils, Pēteris nu solījies izdalīt to algu un salicis to trijās daļās. Lustiņš prasījis: "Kam tad būs tā trešā daļa.?"

Pēteris atbildējis: "Tam, kas jēra sirdi apēdis."

Nu Lustiņš priecīgi iesaucies: "Es apēdu jēra sirdi."

No šā laika Pēteris atstājis Lustiņu un iedevis tam vienu ranicu sacīdams: "Viss, kam tu liksi ieiet šai ranicā. tas tūliņ būs ranicā!"

Nu Lustiņš staigājis ar savu ranica viens pats, piegājis pie viena kroga un prasījis, lai viņu laižot tur vācu istabā nakti pārgulēt. Krodzinieks atbildējis, ka tur nevarot gulēt, tur esot velni iemetušies. Lustiņš uzmācies, lai tik viņu laižot, viņš ne no kā nebīstoties, un krodzinieks viņu ielaidis ar. Lustiņš tur iegulies gultā un pīpējis, bet pulksten divpadsmitos sanākuši velni un sākuši dancot. Dancodami viņi reizu reizumis plēsuši Lustiņu pie matiem. Lustiņš par to apskaities un uzsaucis: "Visi manā ranicā!"

Visi velni nu saskrējuši ranicā, bet vienam klibam velnam vairs tur nebijis rūmes, šis tikai degunu piegrūdis pie ranicas un palicis tur arī stāvot. Rītā nāk krodzinieks iekšā un sauc: "Lustiņ !"

Lustiņš atsaucies: "Kas ir?"

"Vai tu vēl dzīvs?"

Lustiņš tik pasmējies un sacījis. ka visi velni esot viņa ranicā. Tad viņš licis uzmeklēt čigānus ar lielām pātagām. Čigāni arī drīz vien bijuši klāt. Lustiņš laidis velnus pa vienam vien laukā un čigāni ņēmušies tos pērdami. Tad Lustiņš aizmaksājis čigāniem, paēdis pats brokastis un gājis tālāku. Viņš nonācis pie tādas vietas, kur ceļš šķīries divās daļās. Viens ceļš bijis apaudzis ar ērkšķiem, un gājis uz debesim. Otrs bijis plats un skaists, tas gājis uz elli. Lustiņš aizgājis pa plato ceļu, nonācis pie elles un gājis iekšā. Klibais velns, to redzēdams. dikti izbijies un kliedzis uz citiem velniem: "Re, šis atka1 še!"

Te klibais velns iedomājies, ka bungas sitot, zaldāti skrienot projām, paņēmis katla vāku un sācis bungāt. Pēc veca ieraduma Lustiņš arī tūliņ izskrējis laukā, bet klibais velns aizgrūdis vārtus cieti.

Kad ellē neticis iekšā, Lustiņš gājis pa ērkšaino ceļu un nonācis pie debesim, kur Pēteris sēdējis pie vārtiem. Lustiņš viņam prasījis, lai laižot šo iekšā, bet Pēteris nelaidis. Tad Lustiņš sacījis: "Ja arī manis paša nelaid, tad paņem manu ranicu!"

Kad Pēteris paņēmis zaldāta ranicu, tad Lustiņš atkal teicis: "Lai es pats būtu tai ranīcā.