Vecs zaldāts ar denčuku Pēteri nācis priecīgs uz māju. Raņicu tas nesis uz muguras. Nākuši, nākuši - pietrūcis maizes un bads sācis vai acis no pieres spiest. Neko darīt - naktī zaldāts ieiet kūtī, nozog vienu jēru un dod denčukam Pēterim, lai vāra ko paēst; bet vārīdams, lai neviena kumosa neaiztiekot! Denčuks tikmēr vāra, nevar nociesties, izrauj sirdi no katla un apēd. Vēlāk, kad ēdiens izvārīts, zaldāts apskatījies, vai visi gabali vēl ir? Atron: sirds nav. Prasa denčukam: "Kur sirds?" Denčuks liedzas; neesot ņēmis! un vēl apgalvo, ka jēram sirds pavisam neesot.

Labi, labi! zaldāts neatsaka ne jā ne nē, un liek denčukam, lai ēd, ka var tālāki iet. Un tā ir abi paēd, iet tālāk-gadās upe. Zaldāts saka Pēterim: "Brien upē!"

Pēteris iebrien līdz pusei, zaldāts prasa: vai esot ēdis jēra sirdi, vai ne?

Neesot ēdis, jo jēram sirds pavisam neesot!

Nu, ja nav ēdis, lai tad brienot līdz kaklam!

Iebrien līdz kaklam, zaldāts atkal: vai esot ēdis jēra sirdi, vai ne?

Neesot un neesot ēdis, jo jēram sirds pavisam neesot.

Neko darīt! Zaldāts apdomā, izdabūt nevar, ies tālāk. Iet, iet - daiet pie vienas ķēniņa pils. Un tas ķēniņš - tā kā vakar bija izsolījis dārgu naudu tam, kas viņa slimo meitu izdziedē ; bet kamēr zaldāts atnāca - tā kā šodien - slimā jau bija nomirusi. Bet zaldāts apņēmās ir no miroņiem meitu uzmodināt. Viņš ielika mirušo katlā, pavēlēja denčukam Pēterim uguni kurināt, un vārīja mironi tik ilgi, kamēr miesa atlobās no kauliem un kauli paši viens no otra atšķīrās. Tad viņš salika pēc kārtas kaulus uz galda, pats nostājās galda galā un trīsreiz sauca: "Meitiņ, es tev saku, celies augšā!"

Un patiesi - meita uzcēlās. Nu ķēniņš apdāvināja zaldātu bagātīgi un vēl gribēja, lai viņš atdzīvināto par sievu ņemtu; bet zaldāts aizbildinājās : kur viņš, tāds pasaules staigātājs, ķēniņa meitu likšot?

"Kā?" ķēniņš vēl kādu vārdu gribēja tur tiepties, bet neattapa, jo zaldāts veicīgi, veicīgi ņēma kājas pa pleciem un aizgāja ar savu Pēteri, kur acis veda un kājas nesa.

Gājuši, gājuši - beidzot zaldātam iešāvas prātā vēl reiz pārbaudīt Pēteri, vai ir ēdis jēra sirdi, vai ne? Viņš nolicis visu pie ķēniņa dabūto naudu norā, izdalījis uz trim daļām un sacījis tā: "Viena daļa man, otra tev, trešā tam, kas jēra sirdi apēdis."

Tagad denčuks Pēteris vairs nenocietās, izstāstīja ar vieglu sirdi, ka esot ēdis gan jēra sirdi. Labi! zaldāts neteica vairāk nekā, lai ņemot naudas abas daļas, ko viņš solījies, iebeŗot viņa raņicā un lai tad ejot viens pats savu ceļu. Pēteris paņēma naudu ar raņicu, atšķīrās no zaldāta un gāja viens pats. Gāja, gāja - dagāja pie vienas pils, kur patlaban bēres: ķēniņa meita bija mirusi.

Pēteris, liels vīrs iedomājies, neko vairāk: darīs zaldātam pakaļ viņš uzmodināšot meitu no miroņiem, ja ķēniņš vēloties! Ķēniņš, to padzirdējis, pilns prieka par tādu Dieva sūtītu cilvēku un nu nezin, ko darījis, ko iesācis ar labo Pēteri. Bet Pēteris strādā projām, ieliek mirušo katlā, atvāra miesas no kauliem, kaulus saliek uz galda gubā un sauc atspēries : "Meitiņ, es tev saku, tu celies augšam!"

Sauca vienreiz, otrreiz, trešreiz; bet meitiņa kā neceļas, tā neceļas. Nu Pēterim uzgāja drusku bailes ; bet ķēniņš nejokojās vairs, paņēma šo aiz ādas un iemeta cietumā, tādu krāpnieku. Te par laimi - kā gadījies, kā ne - ienāca pēc kādām dienām pats cietuma sargs denčuku cietumā apraudzīt. Denčuks Pēteris domāja: "Nu ir lailks!" un palūdza cietuma sargam, vai nevarot tik labs būt un viņa raņicu iznest laukā. Cietuma sargs atsaka: "Kāpēc ne! tā maza lieta," un iznes. Kā iznes, tā Pēteris mudīgi, mudīgi iesaucās: "Ak, kaut es būtu savā raņicā!"

Tikko spējis tos vārdus izteikt, te atradies raņicā. Nu bija no cietuma laukā un aizgāja līksms Dieva pasaulē. Gāja, gāja -- satika vecīti; tas lūdzās, vai Pēteris nevarot palīdzēt grāvim pārkļūt?

"Kāpēc ne?" un tūliņ godīgi celšus pārcēlis vecīti grāvim. Par tādu labumu vecītis iedāvināja Pēterim pupu. Pēteris iesēja pupu un tā izauga līdz debesim. Nu tas, ar raņicu mugurā, kāpa pa pupu un uzkāpa līdz debess vārtiem, lai laižot iekšā! Bet kur tu Dieviņ - sargi nelaida vis. Kā nelaida, tā Pēteris lūdzās, lai mazākais viņa raņicu tad ienesot. Labi - to jā. Bet tik ko raņica bija iekšā, Pēteris iesaucās: "Ak, kaut es būtu savā raņicā."