Nabadzītei pa lielceļu ejot, laiks pienāca un tā dzemdēja dvīnīšus, divas smukas meitiņas. Dievs kungs pavēlēja vienam eņģeļam, lai šis tūliņ ejot un māti nogalinājot. Eņģelis aiziet, bet viņam sirds apžēlojas par bezvainīgiem bērniņiem, kas nu bez mātes paliks un ies bojā, um viņš to nedara. Atpakaļ atnākušam Dievs prasa: "Vai padarīts?"

Tas atbild: "Nē"

Tas kungs viņu stellē otru reizi; viņš aiziet, bet uzskatot aiz žēlabām to atkal nedara. Dievs viņu sūta trešo reizi, un tas nu nokauj māti; abi bērniņi paliek guļot pliki ceļmalā. Dievs uzliek par sodu eņģeļam, ka bijis neklausīgs, septiņi gadi dzīvot par cilvēku un izciest visus pasaules likteņus.

Eņģelis aiziet pasaulē un nonāk pie kāda baznīckunga, kam kučēra vajadzēja; bet šis tik nikns bijis, ka neviens pats dienestnieks ilgāki nav varējis izturēt, kā tikai kādas nedēļas. Eņģelis, tur nonācis, pieteicās par kučēru; baznīckungs, ļoti priecīgs, saka uz to : "Tas ir gluži labi, mans bērns, ka atnācis, rītu man vecs kučērs aiziet un tad man vajadzēs jauna. Cik tad lona gribat?"

Eņģelis atbild, ka papriekšu nekāda lona negribot; bet kad nu baznīckungs uz to cieši pastāvēja lonu norunāt, tad viņš šim atteica, ka ar to pašu lonu būšot mierā, ko vecais kučērs dabūjis.

Viņš nu tur dien un baznīckungs tīri pillā mierā, jo kad šis tam gribēja stāstīt darbus, tad, kā jau eņģelis būdams, zināja iepriekš visas cilvēku domas - atbildēja, ka tas jau padarīts. Bet jaunais kučērs tur dzīvodams bijis tāds vientiesīgs, ne bēdīgs, ne arī priecīgs.

Pēc septiņiem gadiem, kad šie abi, kā jau arvien, reizu braukuši uz baznīcu, tad kurpnieks, apkrāvies ar kurpēm um zābakiem, lieliem un maziem, sēdējis ceļmalā un pārdāvājis ļaudīm, kas tur gaŗām gājuši. Kučērs, to redzēdams, pasmējies. Tad par kādu gabalu ieraudzījuši nabagu sēžam uz akmina un diedelējam: kučērs atkal pasmējies. Baznīckungs, to redzēdams, paliek domīgs un pats par sevi izbrīnās; mājās pārbraucis, prasa kučēram: "Saki man tak, kapēc tu, kurpnieku un nabagu ieraugat, esi smējis? Septiņi gadi tu pie manis dienējiis, bet nekad neesmu manījis tevi pasmejamies."

Tas šim atbild: "Redzi, es neesmu tik cilvēks vien, bet viens no Dieva eņģeļiem. Par savas nepaklausības sodu man šie gadi bija jānodzīvo pasaulē; es kā eņģelis, visus noslēpumus zinādams, tev saku, kādēļ par tiem abiem smējos. Kurpnieks sēž ceļmalā un andelējas ar ļaudīm. Kam viņam tā vajadzēja? Tas šonakti nomirs, kam tad viss paliks? Tāpat ubags sēž uz akmina un diedelē: ja šis būtu zinājis, ka tur apakš akmina ir daudz apslēptas mantas, tad gan to nedarītu. Tagad mans nospriests laiks pagalam, un drīz aiziešu atpakaļ uz debesīm."

Baznīckungs, to dabūjis zināt, lūdzās, lai šis priekš savas šķiršanās kādu eņģeļu dziesmu nodziedot. Eņģelis tam saka, ka visi ļaudis būšot izbīties no viņa dziedāšanas. Baznīckungs gauži lūdzās, lai tad dziedot vismazāko dziesmiņu; viņam ļoti gribētos dzirdēt tādu jauku skaņu dziesmiņu. Eņģelis arī to apņēmās darīt.

Šie nu abi brauc uz baznīcu. Ieejot baznīcā, redz dabraucam karīti, no kā divas daiļas preilenītes izlēc. Un ko domā, kas šās tādas bija? Tās bija tur grāvī piedzimušās dvīnītes. Bagāts lielskungs, kam nav bijis neviena bērna, gaŗam braukdamis, šās ieskatījis kailas plikas, un pašu māti nomirušu; viņš tās bija uzņēmis par saviem bērniem, šās labi kopis un audzinājis.

Eņģelis nu dziedāja, lai gan itin viegli un klusi, tomēr no viņa jaukās balss baznīca pārplīsa. Tas nu šķīrās no baznīckunga un aiziedams uz to sacīja, lai izņemot naudas skasti, kas tur apakš akmina, kur toreiz ubags sēdējis virsū; ar trešo daļu tās naudas lai izlāpot baznīcu, otru trešdaļu izdalot nabagiem un pārējo naudu lai pats paturot, tādēļ ka šis neesot tik bagāts kā visi citi baznīckungi pasaulē.