Nabadze gājuši pa ceļu. Viņa bijusi tādu ļaužu. Turpat ceļā tai bija jāpaliek: viņa dzemdēja divi meiteniņus. Tad Dievs, redzēdams māti gaužam slimu, bet bērniņus veselus piedzimstam, sūtīja vienu savu eņģeli, lai slimo māti nokaujam, bērniņus turpretim pametam dzīvus. Eņģelis nonāca, ieraudzīja mazos bērniņus, palika žēl māti nokaut un domāja pie sevim: "Kad es māti nokaušu, kas tad gādās par šiem mazajiem?"

Viņš gāja atpakaļ pie Dieva un sacīja, ka to nevaram darīt. Kad viņš nokausim to māti, kas tad gādās par tiem bērniņiem? Dievs sacīja: "Vai par to tev kāda dalība!"

Un nu nosūtīja citu eņģeli māti kaut. Līdz māte bija nokauta, tūliņ brauca viens kungs gaŗām un, ieraudzījis divi skaistus, mazus bērniņus grāvmalā guļam, māti nomirušu, paņēma bērniņus līdz uz savu muižu, audzināja un kopa.

Dievs pirmo enģeli nepaklausības labad nosūtīja uz 7 gadiem par kalpu. Eņģelis nomāca uz šo zemi, klaušināja pēc kādas vietas un dabūja dzirdēt, ka vienam mācītājam vajagot kučēra; bet mācītājs esam briesmīgi bezkaunīgs cilvēks: neviens nevaram iztapt, kuŗš tik salīgstam - aizeitam. Izdzīvojat kādus pāri mēnešus, tad mācītājs nokokojam un izdzenam. Eņģelis nogāja pie mācītāja līgt. Mācītājs prasīja, cik algas gribam. Eņģelis atteica: "Cik jūs devāt tam vecam, tikpat daudz dodat man - būšu pilnā mierā."

Tad salīga uz 7 gadiem. (Mācītājs to nezināja, ka viņš ir eņģelis.) Eņģelis uzticīgi visās vietās mācātāju klausīja: ko mācītājs dažreiz domāja teikt - tas un tas darāms - dabūja atbildi, ka esam jau padarīts.

Beidzamā gadā mācītājs atkal brauca uz baznīcu un redzēja vecu vīru seidam ceļa malā un gaužam raudam. Mācītājs prasīja kučēram: "Kas tam vecajam kaitam?"

Kučērs atteica: "Viņš, tas vecais, gribam mirt un nezinam, kur savu naudu glabāt."

Pēc pāri dienām dzirdējuši, ka vecais esam miris. Braukuši atkal otru svētdienu uz baznīcu, redzējuši vienu sievu itin vecu ceļa malā stāvam un raudam. Mācītājs prasīja savam kučēram: "Kas tai kaitam?"

Kučērs atteic: viņš gan zinam - "jo nākošu nakti tai sievai visu mantu uguns sadedzinās."

Otrā dienā dzirdējuši, ka tās mājas nodegušas, kur tā vecā sieva ceļa malā stāvējusi. Trešo svētdienu aizbrauca uz baznīcu un mācītājs prasīja savam kučēram, kādēļ viņš nedziedam. Kučērs sacīja, ka viņš nedrīkstam, ka nesaplīstam baznīca. Mācītājs teica, lai viņš tik droši dziedām. Iegāja baznīcā un kučērs redzēja vienu kungu ienākam ar divi skaistām meitām. Tās meitas bija toreiz nokautās nabadzes bērni un viņām tagad ļoti teicami klājās. Un tad kučērs tikai drusciņ laida savu balsi vaļām, padziedādams - baznīca tūļiņ pārplīsa.

Mājā braucam redzēja vienu jaunu, mazu puiku ceļa malā uz akmeņa sēdam un gaužam raudam Mācītājs prasīja: "Kādēļ viņš raudam?"

Kučērs atteica: "Viņš gan zinam - apakš tā akmeņa esam nauda - to viņš gribam dabūt, bet nevaram to akmeni pacelt. Kad pārbrauca mājā, kučērs sacīja viņam esam jāeitam tagad uz debesim. Lai to akmeni uzcelam (kur tas puika bija), to naudu izņemam, ar vienu daļu naudas lai sakritušo baznīcu uztaisam, otru daļu lai nabagiem atdodam, trešo daļu lai mācītājs paturam. Kučērs arī savu algu atstāja :mācītājam, ko izpelnījis: pa tiem 7 gadiem un aizgāja uz debesim. Mācītājs izņēma no akmeņa naudu un uzcēla trīsreiz lielāku baznīcu par veco sakritušo.