Vīnā mīstiņā dzeivuoja vīns baznīckungs, jis turēja vysod sev kolpu, bet kolpi navarēja pi ituo baznīckunga ilgi dzeivuot. Cik kolps pi juo nadzeivoj, golu golā jis jū labi izlomoj, dūd kolpam par pakaļi divdesmit pīcas vai pīcdesmit reikšu un nasamoksuojis padzyn jū prūjom. Vīnu reizi sadūmuoja engeļs īt pi baznīckunga par kolpu. Atīt engeļs pi baznīckunga un pasajēmja pi juo par kolpu. Tai engeļs kolpoj baznīckungam jau garu laiciņu:, kū baznīckungs jam līk struodot, engeļs vysu kuortīgi izpylda. Vīnu reizi baznīckungs dabuoja zynuot, ka juo tāvs nūmyra. Baznīckungs runoj sovam kolpam-engeļam: "Aizjyudz zyrgu un reizē ar mani brauksi uz tū cīmu, kur dzeivuoja muns tāvs, kurs tagad nūmyra, un vajag jū paglobuot."

Kolps aizjyudzja zyrgu, sāduos jī obadivēji un brauc. Ceļā jī redz, ka uz vīna kūka pi tiļtiņa sēd krauklis un klīdz. Engeļs suoka cīši smītīs un gribēja ar puotogu jū nū kūka nūmest. Baznīckungs vysu redzēja, bet nikuo napasacīja. Brauc jī tuoļuok - verās: pī vīna cīma stuov krists. Kolps suoka smītīs un ruovja ar puotogu kristam. Baznīckungs suoka uz juo klīgt, bet kolps vys smejas. Brauc jī tuoļuok, jau taisuos tymss un veras : pi paša ceļa stuov vīns krūgs un tymā spēlej un doncoj. Baznīckungs runaj kolpom: "Aizīsim itymā krūgā puorgulēt."

Kolps soka: "Es ni par kū te naīšu."

Brauc jī vēl tuoļuok, veras: otkon pi ceļa stuov krūgs. Kolps soka: "Itymā krūgā īsim."

Baznīckungs ar sovu kalpu pībraucja pi krūga, pastatīja zyrgu klāvā, bet paši īguoja krūgā. Veras jī, ka krūgā sēd treis zemnīki, dzer brandīnu un runoj par pļovom, kai vīns nu ūtra vairuok nūpļuovja un tai tuoļuok.

Tai itī zemnīki izdzēŗa un nūguaja uz sovu sātu. Baznīckungs ar sovu kolpu paēdja vakariņu un nūguoja gulātu. Reitā agri jī izbraucja. Jī brauc taišņi caur vīnu mīstiņu, bet tymā mīstiņā beja lels tiergs. Baznīckungs soka kolpam : "Pastatīsim zyrgu, es īšu baznīcā nūturēšu mišu."

"Labi," pasacīja kolps un pībraucja jī pi baznīcas. Baznīckungs nūturēja mišu un nūguoja ar kolpu pasavērt, kū puordūt uz tierga. Baznīckungs ar kolpu īt un veras, ka vīns zemnīks zūg nu ūtra zemnīka muola traukus. Kolps suoka smītīs. Baznīckungs vysu redzēja, bet nikuo napasacīja. It jī tuoļuok un veras, kai vīns zemnīks pierk sev zuobokus. Nu zemnīka prosa treis rubļi, bet jis runoj : "Es gribu, kab par treis rubļi nūpierkt un nosuot treis godi."

Izdzierda kolps, kū zemnīks soka, un suoka smītīs. Baznīckungs soka kolpam: "Kaids tu muļkis, brauksim ,lobuok."

Tai baznīckungs ar sovu kolpu nūbraucja. Atbrauc jī uz tū cīmu, kuŗā dzeivuoja tāvs. Baznīckungs paglobuoja sovu tāvu un labi vysi izdzēŗa. Ūtrā dīnā baznīckungs soka sovam kolpam: "Aizjyudz zyrgu, vajag braukt uz sātu."

Kolps aizjyudzja zyrgu un jī nūbraucja uz sātu. Ceļā baznīckungs uz kolpa beja cīši dusmīgs. Braucūt par tū tiltiņu, kur sedēja krauklis, zyrgs izlauzja kuoju. Jī ar lelom mūkom atguoja kuojom uz sovu sātu un kolps atdzyna zyrgu uz treju kuoju. Baznīckungs beja cīši dusmīgs uz sova kolpa un pasacīja, kab kolpam īdūtu pīcdesrrtit reikšu par pakaļu. Atīt voits un runoj kolpam: "Baznīckungs lyka tev dūt pīcdesmit reikšu, es atguoju tū pavēli izpildīt."

Kolps atbildēja voitam: "Es ni par kū nadūšu sev pērt, es asmu navainīgs! Lai baznīckungs pats atīt un pasoka, par kaidu vaini mani vajag pērt."

Atīt baznīckungs un soka kolpam: "Tevi vajag izpērt par tū, ka tu vysam izzasmējīs, navarējs labi braukt un izlauzi zyrgam kuoju!"

Kolps soka baznīckungam: "Kod mes braucjam uz tovu sātu, pi tuo tiltiņia redzējam, ka sēd un klīdz krauklis. Jis klīdzja, ka jyus atpakaļ braukdami izlauzsit zyrgam kuoju, par tū es jam gribēju ar puotogu īsist."

"Par kū tu smējīs un syti krystam ar puotogu?"

"Es smējūs un īsytu na kristam, bet valnam par tū, ka viersā uz krista sēdēja valns, bet es ar puotogu jū nu krista nūsytu."

"Par kū tu nagribēji īt pyrmā krūgā?"

"Tymā krūgā spēlēja un doncuoja, daudz valnu un es tymā elnī īt nagribēju."

"Bet par kū tu ūtrā krūgā īguoji, kur zemnīki dzēra un lomuojās ?"

"Tymā ūtrā krūgā īguoja pats Dīvs, par tū es ari īguoju, bet tī zemnīki, kuni dzēŗa un lomuoja vīns ūtru, jī beja lobi ļauds, jī par sovam pļovam un zemi vīns ūtram darīja kaunu, kab vairuok ītuo nadarīt."

"Par kū tu smējīs uz tierga, kad vīns zemnīks nu ūtra zoga muola traukus?"

"Man beja smīklīgi, ka zeme nu zemes zūg zemi!"

"Labi, - bet par kū tu smējīs, kad zemnīks pierka sev zuobokus ?"

"Es smējūs, ka tys zemnīks pierk zuobokus uz treis godi, bet jam vysa dzeive uz ituo pasauļa ir treis dīnas!"

Pasacīdams itūs vuordus, engeļs baznīckunga acīs pasacēļa un nūguoja uz dabasim. Tai baznīckungs ar voitu palyka uz zemes un navarēja vairuok pērt sova kolpa.